2. februāris - Kunga Prezentācijas templī svētki
(Sveču diena)

 

2. februārī Baznīca svin Kunga Prezentācijas templī svētkus, kurus tautā vairāk pazīstam kā Sveču dienu, jo dievkalpojuma sākumā tiek svētītas sveces un ticīgie dodas Gaismas procesijā.

       Šie svētki balstās uz Lūkas evaņģēlija aprakstu 2, 22 -39, kas vēstī, ka 40. dienā pēc Jēzus dzimšanas Jaunava Marija un sv. Jāzeps devās uz Jeruzalēmes svētnīcu, kur saskaņā ar jūdu likumu un tradīciju vajadzēja izpirkt katru vīriešu kārtas pirmdzimto gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem, saliekot Dievam attiecīgu izpirkuma upuri. Ar šo upuri tad izpirka Dievam paredzētos jaundzimušos zēnus un liellopus, saliekot viņu vietā "aizvietojuma" upuri no sīklopiem vai putniem. Nabadzīgākajiem civēkiem bija pietiekoši upurēt divus jaunus baložus, ko Marija un Jāzeps arī upurēja par jaundzimušo Jēzu, par cik bija nabadzīgi.

          Vecās Derības Izceļošanas grāmatā lasām par jūdu tautas verdzības smago jūgu Ēģiptē, no kura Dievs to atbrīvoja, sūtīdams Mozu izvest savu izredzēto tautu no verdzības zemes, kur tā Jāzepa laikos bija brīvprātīgi devusies, dzenoties pēc labākiem materiāliem apstākļiem. Faraons negribēja atlaist brīvībā jūdu tautu, tāpēc pār Ēģiptes zemi nāca veselas septiņas lielas nelaimes, starp kurām kā pēdējā bija visu ēģiptiešu pirmdzimto zēnu un vīriešu kārtas lopu nāve, ieskaitot paša faraona dēlu. Pirms tam bija izdota faraona pavēle nogalināt ebreju tautas jaundzimstošos zēnus visā Ēģiptē. Kā zināma kompensācija vēlāk bija Dieva pavēle Viņam upurēt jūdu tautas vīriešu kārtas pirmdzimtos zēnus un mājdzīvniekus, ļaujot tos izpirkt ar mazākiem kaujamiem upuriem.

         Marijai pirms šīs upurēšanas templī bija jāveic miesas šķīstīšana jeb mazgāšanās, jo bērna dzemdības Vecajā Derībā tika uzskatītas par nešķīstu, netīru darbu, par cik tika aptraipīta miesa (sk. Levītu (Trešā Mozus) grāmata 12, 2-4). Tādēļ šie svētki līdz Vatikāna II koncilam tika saukti "Jaunavas Marijas šķīstīšanās svētki" un svinēti Dievmātes godam. Bet 1960. gadā svētkiem tika atgriezts to oriģinālais nosaukums „Kunga prezentācija”, jo šo svētku objekts ir Jēzus, kura upurēšana templī ievada Viņa pashālo upuri uz krusta.

         Svētku izcelsme ir atrodama jau IV gadsimtā Jeruzalēmē, kas pie senajiem grieķiem saucās „Ipopante” – „Tikšanās”, kas caur svētīgā Simeona un Annas figūrām simbolizē Jēzus tikšanos ar uzticīgo Izraēļa tautas pārpalikumu, kas pacietīgi gaidīja un priecājās par Mesijas atnākšanu. Šie svētki ātri kļuva ļoti populāri, ka bizantiešu imperatoram Justiniānam (VI gs.) nācās tos ar dekrētu ieviest kā obligātos 2. februārī visā Austrumu impērijā, jo sākotnēji tos svinēja 14. februārī (40. dienā pēc Epifānijas svētkiem Austrumos, kas tika svinēti kā Kristus Dzimšanas svētki). Rietumos tie sāka izplatīties ar VI gadsimtu, bet Romā tie tika svinēti VII gadsimta vidū sākotnēji ar gandarīšanas raksturu. Pāvests Sergejs I (687-701) ieviesa tajos vienu no senākajām gandarīšanas procesijām no San Adriano al Foro baznīcas uz Dievmātes Lielāko baznīcu – Santa Maria Maggiore. Gallijā kopš X gadsimta ir atrodama liecība par sveču svinīgo svētīšanu un gaismas procesiju, kas kļuva ļoti populāra tautā, dodot svētkiem paralēlu nosaukumu: „candelora” (sveču diena). Kristus ir Gaisma, kas apspīdēja visas tautas, kas atradās grēka tumsībās. Šīs Gaismas simbols ir svece. Ticīgie ar aizdegtām svecēm rokās dodas gaismas procesijā uz tikšanos ar Pestītāju svētās Mises sākumā. Baznīcas svētītās sveces kristieši dedzina arī mājās lūgšanu brīžos kā ticības gaismas zīmi. Degoša svece tiek pasniegta Kristības sakramentā kā Kristus gaismas un ticības redzamā zīme. Līdz ar to 2. februāra svētki ir kļuvuši Baznīcā par Gaismas svētkiem, kuros ticīgie tiek aicināti ar prieku piedalīties, lai nestu šo ticības gaismu pagāniem mūsu ģimenēs, tautās un visā sabiedrībā.

 

3. februāris - Svētā Blazija diena

         Svētais Blazijs bija Sebastes bīskaps Armēnijā. Miris mocekļa nāvē ap 316. gadu Austrumu imperatora Licinija konflikta ar Rietumu imperatoru Konstantinu Lielo izraisīto vajāšanu laikā. Apglabats Sebastes katedrālē, no kurienes 732. gadā viņa relikviju daļa tika aizvesta uz Romu, bet ceļojuma laikā vētras apdraudētais kuģis bija spiests apstāties pie Maratea (mūsdienu Potenza) pilsētas jūras krastā. Tur tika uzcelta mocekļa godam baznīca, kas vēlāk kļuva par lielu baziliku un svētceļojumu vietu, dodot tā novada kalnam nosaukumu Monte San Biagio (Svētā Blazija kalns). Vairākas pilsētas Itālijā, Francijā, Spanijā un citur tika nosauktas svētā Blazija vārdā. Saskaņā ar seno tradīciju sv. Blazijs ir izvēlēts par kakla un elpošanas ceļu slimnieku aizbildni, jo ir brīnumainā veidā glābis no nosmakšanas vienu zēnu, kurš bija aizrijies ar lielu asaku. Šajā dienā kakla slimniekiem tiek dota svētība ar divām sakrustotām svecēm, kuras tiek pieliktas pie kakla ticīgajiem, ticībā piesaucot sv. Blazija palīdzību.

 

5. februāris - sv. Agates, jaunavas un mocekles diena

         Agata - no grieķu val. nozīmē "labā, tikumainā". Dzimusi ap 235. gadu Katānijas pilsētā Sicīlijā kristīgā ģimenē. Piecpadsmit gadu vecumā veltīja savu dzīvi kalpošanai Kristum un saņēma no Katānijas bīskapa sarkanu plīvuru, ko nēsāja konsekrētās jaunavas. Prokonsuls Kvincianijs, viņas skaistuma savaldzināts, iekāroja Agati un lika to atvest uz savu pili. Nepadevusies viņa uzmācībām un vēlāk kārdinājumiem publiskajā namā, kur tika ievietota, lai salauztu viņas tikumību, Agate tika apsūdzēta kristietībā un pakļauta nežēlīgām spīdzināšanām. Prokonsuls trakumā lika viņai nokniebt krūtis ar milzīgām knaiblēm, kas vēlāk kļuva attēloti kā Agates atpazīšanas elementi kristīgajā mākslā. Bet cietumā viņu apmeklēja sv. Pēteris un brīnumaini dziedināja viņas lielās brūces. To redzot, prokonsuls naidā lika viņu dedzināt uz kvēlojošām oglēm, bet izcēlās sitpra zemestrīce, un Katānijas pilsoņu saniknotais pūlis pieprasīja pārtraukt jaunavas spīdzināšanu. Agati pusdzīvu izvilka no krāsns un iemeta cietumā, kur pēc pāris stundām viņa nomira ap 251. gadu. Bet 252. gadā sākās Etnas vulkāna spēcīgs lavas izvirdums, kas draudēja izpostīt pilsētu. Tad kristieši un pagāni no Agates kapa izņēma viņas jaunavības brīnumaino plīvuru, kas nesadega viņas dedzināšanas laikā, un ar to gāja procesijā pret ugunīgo lavu, kas apstājās. No tā laika sv. Agati godina kā aizbildni pret vulkāna izvirdumiem un ugunsgrēkiem. 1886. gadā ar šo brīnumainā plīvura relikviju Katānijas arhibīskaps devās procesijā pret Etnas vulkāna lavas izvirdumu, kas draudēja iznīcināt vulkāna pakājē esošo pilsētu Noziano, un lava apstājās un sastinga izstieptā plīvura priekšā. 
        Katānijā un visā Sicīlijā 5. februāris ir liela svētku diena, sevišķi ar slaveno un krāšņo svētās Agates relikviju procesiju pa pilsētas ielām, kur relikvijas tiek nestas ievietotajā svētās sudraba statujā, kas atgadina karalieni ar kroni galvā. Ir ļoti daudz katāniešu, kuri ir speciāli veltīti svētajai un specifiskos apģērbos - baltos halātos ar jostu viduklī un arābu cepurīti galvā - dodas pretī procesijas gājienam ar milzīgām vaska svecēm rokās, skaļi kliegdami euforijā bravurīgus saucienus: "Lai dzīvo svētā Agata!". 
        Baznīca Latvijā un citur šajā dienā svētī sv. Agates maizi un ūdeni kā līdzekli pret ugunsgrēkiem un ceļu satiksmes negadījumiem. Šo svetītās maizes gabaliņu ticīgie nesā līdzi savās ceļa somās vai apģērbā ceļojumos un braucienos.
        


 

11. februāris - Lurdas Dievmātes svētki un Vispasaules slimnieku diena, kad intensīvi lūdzamies par mūsu un visas pasaules slimajiem.

 

14. februāris - Eiropas aizbildņu svēto Cirila un Metodija svētki!!!

 

 

Lūgums palīdzēt nostiprināt Lielvārdes katoļticīgo dievnama pamatus!

       Lielvārdes katoļticīgo draudzes jaunais dievnams ir iesvētīts tikai 1992. gadā un ir uzcelts vecā dievnama vietā pie katoļu kapiem Meža ielā 18. Tas atrodas uz uzkalna, kurā no trijām pusēm tika veikts uzbērums. Diemžēl dievnama būves darbi tika veikti ļoti pavirši, bez pienācīgā būvuzrauga un neievērojot vajadzīgās tehnoloģijas normas. Pamati ir ielikti uz neblietētās uzbēruma zemes, pat bez šķembām apakšā, bez armatūras, kas tos sasaistītu kopā, bez pamatu paplašinājuma pēdas. Ātros tempos uz jaunajiem pamatiem no ķieģeļiem tika uzcelta baznīca ar torni, kas deva zināmu slodzi uz pamatiem un uzbērumu. Paejot 23 gadiem pēc dievnama pabeigšanas, atklājās, ka tā pamati ir sākuši manāmi sēsties uz leju, radot neskaitāmas lielas plaisas dievnama iekšpuses sienās un dažas lielas plaisas arī ārsienās. Iekšējā labā siena jau ir atdalījusies no blakus sienas ar 2 pirkstu platumā vertikālo plaisu visā sienas augstumā. Fasādes labās puses stūris ir nosēdies 4 pirkstu platumā, sašķeļot arkveidīgo logu un sienu ar diagonālo plaisu līdz pat pamatiem.

      Līdz ar to dievnams atrodas bēdīgā, ja neteikt kritiskā stāvoklī, kas ar laiku var kļūt pat nedrošs tā apmeklētājiem. Ir veikta ēkas detalizēta apsekošana un ir izdots sertificētās SIA „Būvkonsultants” „Būves tehniskās apsekošanas atzinums”, saskaņā ar kuru ir jāveic neatliekami ēkas pamatu un sienu nostiprinājuma darbi. Taču šo darbu izmaksas saskaņā ar piestādīto tāmi sastāda 50000 Eur, bet tādu summu mazā katoļticīgo draudze nekad nespēs savākt. Tāpēc tā griežas ar lielu lūgumu pēc palīdzības pie katra labas gribas cilvēka, kas varētu atbalstīt šo cēlo mērķi saglabāt ārēji skaisto dievnamu no sabrukšanas. Draudze lūdzas par visiem tās labdariem un ziedotājiem un būs pateicīga par katru, kaut nelielo ziedojumu, ko var nodot personīgi dievnamā prāvestam Andrim Solimam (mob. 2985576829855768) vai ieskaitīt draudzes kontā:

Lielvārdes Romas katoļu draudze

Meža iela 18

Lielvārde, LV-5070

Reģ. Nr. 90001080360

SEB Banka

Konta nr.: LV05UNLA0050005798451

Lielvārdes Romas katoļu draudzes prāvests:

Andris Solims

 

08.12.2015. Latvijā tika palaista ēterā jauna katoļu radiostacija Radio Maria Latvija, kas translē dažādus raidījumus (lūgšanas, dziesmas, Sv. Misi, specifiskus raidījumus utt.) 24 stundas diennaktī:

FM frekvencēs: Rīgas rajonā - 97,3

Liepājas rajonā - 97,1

Krāslavas rajonā - 97

internetā:
 http://rml.lv

Nospied: Listen

 Ienāc paklausīties!!!

 

Mīļie tautieši, dārgie draugi!

      Dievs ir ļoti labs un žēlsirdīgs! Viņa Apredzībā esmu atgriezies mīļajā Dzimtenē un saņēmis Rīgas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča nominātu apkalpot vienu gadu Lielvārdes draudzi Ogres rajonā kā administrators. Pagaidām klāt ir vēl 4 mazas apkalpošanas vietas: Madliena (kur biju kādreiz kalpojis 1995. gadā), Krape, Ķeipene un Jumprava. Tajās vietās dievkalpojumi notiek reizi mēnesī. Pateicība Kungam par šo kalpošanas iespēju!!! Alleluja!

       Jūlija mēnesis bija mana atvaļinājuma laiks, kuru svētīgi izmantoju, lai dotos uz Pasaules Jauniešu dienām Rio de Janeiro, kuras tur notika no 23. - 28. jūlijam. Uz pāvesta Franciska dievkalpojumiem Rio bija ieradušies ap 3,5 miljoni jauniešu un svētceļnieku no visas pasaules malām. Arī no Latvijas bija ap 30 cilvēku grupa, kas turējās kopā un piedalījās katehēzēs un svētajās misēs latviešu valodā. Rio ir ļoti skaista pasaulslavena kūrortvieta ar brīnišķīgo panorāmu un Copacabana plūdmali, kas ir 4 km gara un ietvēra šo milzīgo jauniešu pūli pāvesta vadītajos dievkalpojumos. Brazīlijā tagad ir ziema, kaut ārā ir 25 grādi un var pat peldēties Atlantijas okeānā. Tomēr stiprā lietus dēļ paredzētais laukums Campus Fidei priekš pāvesta noslēguma dievkalpojumiem 27.-28. jūlijā pārvērtās par purvu, kurā nebija iespējams atrasties. Tāpēc nācās pārcelt visus pasākumus un dievkalpojumus atpakaļ uz pilsētas centru Rio de Janeiro, proti, uz Kopakabanas plūdmali. Un tas bija liels prieks visiem jauniešiem un svētceļniekiem, jo mums nevajadzēja doties ārpus pilsētas 70 km un vēl soļot kājām 14 km līdz tam purvainam laukumam, uz kura bija paredzēts arī gulēt pa nakti no sestdienas viģīlijas uz svētdienu... Nav ļaunuma bez labuma! Mūsu latviešu grupa dzīvoja pie Nossa Senhora do Brazil (Brazīlijas Mūsu Kundzes) draudzes locekļiem mājās. Tā rajons saucās Urca, kas atrodas 30-40 minūšu attālumā no Kopakabanas plūdmales, kur devāmies kājām. Tā arī bija ļoti liela privilēģija latviešiem un žēlastība no Kunga. Draudzes locekļi mūs ļoti sirsnīgi uzņēma un rūpējās par mums, lai mums būtu ērti un interesanti Brazīlijā.

      Ļoti iespaidīgs ir vispasaules slavenais kalns Corcovado ar Kristus Karaļa 30 metru augsto statuju, ko var redzēt pa lielu attālumu arī par naktī, kad statuja ir stipri izgaismota. Pestītājs ar izstieptām uz sāniem rokām sveic Rio de Janeiro (tulkojumā: Janvāra upe) visus svētceļniekus un tūristus no visas pasaules malām. Tajā 710 metrus austajā kalnā ved ar speciāliem mikrobusiņiem vai motocikliem, bet var kāpt kalnā zināmu posmu arī kājām. Diemžēl piekļuve ir pilnībā komercializēta. Toties skats no augšienes skaidrā laikā ir apburošs. Noteikti to var salīdzināt ar Tabora kalnu, kur notika Kristus Pārveidošanās 3 apustuļu priekšā (šos svētkus svinam 6. augustā). Otrs slavens kalns ir Cukurkalns, kas sastāv no diviem dažāda augstuma pakalniem ap 400 metru augstiem. Tur var uzbraukt ar vagoniņiem vai arī uzkāpt kājām vienā no pakalniem. Vasarā, kas Rio ir janvārī, februārī un mārtā, ir pāri 40 grādiem karstums un tveice, jo ir daudz ūdeņu apkārt. Tāpēc vietējiem iedzīvotājiem, kuri praktiski nerunā nevienā svešvalodā, pat spāniski, ziemas laiks šķiet auksts (19-25 grādi plusos)...

      Man ceļā uz Rio de Janeiro bija jālido caur New York, tādēļ bija iespēja apskatīt arī skaisto debeskrāpju monstru pilsētu ar iespaidīgajiem daudzstāvu namiem un milzīgiem reklāmu logiem. Stiprais karsums pāri 36 grādiem lika sajust arī ielu smaku, kas radīja zināmu pārsteigumu. Bet vēl lielāks pārsteigums bija, kad ļoti grūti varēja atrast New Yorkā saldējumu veikalus! :)) Slavenā Sv. Patrika katedrāle diemžēl atrodas restaurācijā, tomēr arī tur varēju nocelebrēt latviski sv. Misi un koncelebrēt angliski. Amerikāņi atstāja ļoti labu iespaidu kā laipni un izpalīdzīgi cilvēki, nesavtīgi un dāsni (pašam pat brīnums par to!). No sirds pateicos Andreja Saulīša kungam ar kundzi Ketiju par laipno uzņemšanu savās mājās. Protams, arī brazīlieši neatpalika viesmīlībā, kaut ar tiem saprasties nācās trijās valodās: spāņu-angļu-itāļu, no kā varētu izveidot savu "esperanto" valodas paveidu... :)) Mīļš paldies Elizabetei un Hyltonam par viesmīlību un rūpēm par mani un citiem latviešiem no grupiņas.

      Rio de Janeiro ir apglabāts latviešu jezuītu tēvs Staņislavs Ladusāns, pie kura apbedījuma kriptas sv. Ignācija no Lojolas baznīcā aiz galvenā altāra mūsu latviešu grupiņa lūdzās viņa nāves 20. gadadienā 25.07. Seminārists Rodions nolasīja veselu referātu par tēva Ladusāna izcilo devumu filosofijā, sevišķi gnozeoloģijā, par kuras svarīgo pamatlicēju viņš tiek uzskatīts pasaulē.

     Vēl viens ļoti skaist svētceļojums latviešiem bija uz Aparecida Dievmātes lielāko svētnīcu Brazīlijā, kas būtu kā mūsu 3 Aglonas bazilikas un laukumi kopā. Iespaidīgs ir izveidots Betlēmes ansamblis vienā no uzkalniem. Tur par visu ir ļot labi padomāts un pārdomāts, lai svētceļnieki justos komfortabli un priecīgi. Pati Aparesidas Dievmātes melnā statujiņa ir kādus 40 cm augsta, kuru kādreiz vietējie zvejnieki izzvejoja un tajā vietā uzcēla Dievmātes kapelu, bet vēlāk, kad sākās tajā vietā vairāki brīnumi, uzcēla dienvamu. Daudzo svētceļnieku dēļ nācās uzcelt pavisam jaunu, milzīgu svētvietas ansambli ar milzīgiem laukumiem visās pusēs. Interesanti bija redzēt bazilikas pakštelpās daudzos pateicības devocionālos ķermeņa locekļus no vaska - galvas, kājas, rokas, sirdis... Tos cilvēki pateicībā par saņemto dziedināšanu dāvināja bazilikai. Visi griesti tajās telpās arī ir izlīmēti ar dziedināto fotogrāfijām. Iespaids palika ļoti labs. Mūsu grupiņa tur nocelebrēja latviski sv. Misi.

     Ļoti skaista daba ir Brazīlijā, pat varēja redzēt pa ielām un kalniņiem savvaļā klaiņojošos mazos pērtiķus "mokos". Liela ir augļu izvēle, nav brīnums, ka tiem pērtiķīšiem ir viegla dzīve savvaļā pilsētās.

     Esmu ļoti gandarīts par šo žēlastību un lietderīgi izmantoto atvaļinājuma laiku pēc manas Misijas 5 gadu kalpošanas noslēguma Īrijā. Pateicos par to Dievam veiktajā svētceļojumā uz Milānu un Romu sv. Jāņa Kristītāja un apustuļu Pētera un Pāvila svētkos. Milānas Doms ir vienreizēji apburošs ar savu fasādi - to iesaku visiem apmeklēt, kad būsiet Milānā. Un noteikti uzbrauciet uz Doma jumta, no kurienes var redzēt visu Milānu. Netālu esošajā sv. Ambrozija baznīcā lūdzos pie Milānas diecēzes un rita dibinātāja sv. Ambrozija un mocekļu Ģervāzija un Protāzija relikvijām. Milānas Doma kriptās atrodas piemiņas vieta, kur sv. Ambrozijs nokristīja jaunkonvertēto Augustīnu, kur kļuva vēlāk par izcilāko pasaules kristīgo filosofu sv. Augustīnu. Apciemoju arī Monzas Domu Jāņa Kristītāja svētkos, kurš ir pilsētas aizbildnis. Savukārt sv. Pētera bazilikā 29.06. man bija laime dabūt biļeti dalīt sv. Komūniju pāvesta Franciska vadītajā misē, kurā viņš pasniedza palijas 34 jaunnozīmētiem arhibīskapiem-metropolītiem. Tādēļ varēju redzēt pāvestu tikai dažu metru attālumā pie altāra.

      Bet nu atvaļinājums ir beidzies, un tagad mani gaida jauns darba cēliens Lielvārdē, kuras dievnams atrodas kādus 3 km no dzelzceļa stacijas un pilsētas centra netālu no kapsētas. Būšu priecīgs, ja kāds no draugiem mani apciemos, braucot garām no Rīgas vai ceļā uz Latgali. Dzīvošu draudzes mājā pie baznīcas Lielvārdē, Meža ielā 18. Mans LV mob. ir +371 29855768. Ja kas grib mani sazvanīt no Īrijas, tad, lūdzu, zvaniet uz šo LV mobilo. Bet vienmēr būšu pieejams arī Skype, ja tikai būs labs interneta pieslēgums.

      Sūtu visiem maniem mīļajiem tautiešiem un draugiem Īrijā vissirsnīgākos sveicienus un Dievpalīga vēlējumus. Ieprieciniet mani ar savām labām ziņām, ka turaties pie ticības un ejat uz vietējo īru draudžu dievkalpojumiem svētdienās un svētkos. Turaties un neizšķīstiet materiālismā! Lai Dievs un Aglonas Dievmāte jūs sargā un svētī visos jūsu dzīves soļos un ikdienas gaitās, palīdzot pārvarēt visas sadzīves grūtības! Lūdzos par jums, bet jūs lūdzaties par mani! Tā mēs paliksim garā vienoti lūgšanās.

Dievs, svētī Latviju un tautiešus visā pasaulē!

priesteris Andris Solims

 

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!

Mīļie tautieši Īrijā!

       Diemžēl šis ir pēdējais rakstiņš par Latvijas katoļticīgo Misiju Īrijā (=LKMI), jo Dublinas arhidiecēzes vadība ir nolēmusi slēgt mūsu Misiju šī gada jūnijā. Jau notiek atvadu dievkalpojumi visās mūsu kalpošanas vietās, nu ir palicis vēl tikai pēdējais dievkalpojums Rušā, kur tas bija arī pats pirmais 11.05.2008, un jūlijā man ir jāatstāj šī Zaļā sala un jāatgriežas Latvijā pēc pieciem Īrijā nokalpotajiem gadiem. Pamatiemesls šādam lēmumam no Dublinas arhibīskapa Kūrijas darbinieku puses ir lielā finansu krīze, kas ir skārusi arī Īrijas baznīcu šajos ekonomiskās krīzes laikos. Nesamērīgi lielie izdevumi mūsu Misijas uzturēšanai, kas pārsniedz 30 000 Euro gadā, dod zināmu skaidrojumu, ka skaitliski tik maza latviešu katoļticīgo Misija ir nerentabla priekš īriem un ir par lielu apgrūtinājumu, par cik visus izdevumus tās uzturēšanā sedz tikai Dublinas arhidiecēze. Protams, arī nelielais latviešu ticīgo apmeklētāju skaits tika ņemts vērā, slēdzot ciet LKMI. Diemžēl arī skaitliski daudz lielāku rumēņu grieķu-katoļu misiju slēdza ciet. Ko tur var piebilst vai protestēt, ir jābūt pateicīgiem īru baznīcai par tik lielu pretīmnākšanu un atbalstu visu šo piecu gadu garumā. Un te gribu izteikt vislielāku pateicību Dublinas arhibīskapam Diarmuid Martin par to, ka viņš mani laipni uzņēma piecus gadus atpakaļ un sniedza gan materiālu, gan garīgu palīdzību man un mūsu Misijai. Tā bija liela privilēģija un Dieva žēlastība tik mazai latviešu kopienai trimdā lūgties dzimtajā valodā un regulāri vienreiz mēnesī svinēt latviešu dievkalpojumus četrās vai pat piecās vietās Īrijā. Diemžēl ļoti daudzi tautieši nenovērtēja tādu dāvanu un neizmantoja doto iespēju pulcēties uz latviešu dievkalpojumiem, dodot priekšroku laicīgajām vajadzībām.

          Tomēr gribu atcerēties pozitīvi šos piecus nokalpotos gadus Īrijā kā Dieva doto man pārbaudījuma laiku, lai iepazītu labāk priestera – misionāra dzīvi un kalpošanu svešā zemē, kur šis kalpošanas veids ir pavisam savādāks nekā tradicionālajā draudzē Latvijā. Priestera dzīve ir praktiski līdzīga karavīra dzīvei, un viņš tiek sūtīts kalpot Dievam un cilvēkiem tur, kur viņš ir visvairāk vajadzīgs. (Alegoriski es mēdzu šeit piebilst: vai  arī tur, kur ir vismazāk kaitīgs..J) 2008. gadā Īrijā vairāki latviešu katoļticīgie imigranti, kuri šeit dzīvoja un strādāja jau vairākus gadus, lūdza Latvijas baznīcas vadībai atsūtīt priesteri viņu garīgo vajadzību apkalpošanai. Tāds lūgums beigās tika ņemts vērā, un Rīgas arhibīskaps mani nozīmēja par Īrijā dzīvojošo Latvijas katoļticīgo kapelānu. Pirms manas kalpošanas daži priesteri no Romas un Latvijas pāris reizes gadā atlidoja uz Īriju, lai sniegtu tautiešiem garīgos pakalpojumus. Bet ar 2008. gada 11. maiju tika dibināta LKMI, caur kuru ir izgājuši vairāk kā 400 tautieši, kuri kaut reizi bija atbraukuši uz latviešu dievkalpojumiem. Tika apzināti tautieši, un šeit gribu pateikties arī vietējiem masmēdijiem: avīzei „Sveiks!”, portālam „baltic-Ireland” un avīzei „Info Centr”. Pamazām arvien vairāk tautiešu parādījās latviešu dievkalpojumos Dublinā, Rušā, Droghedā, Limerikā un Corkā. Ar laiku radās iespēja kaut pāris reizes gadā apkalpot arī tautiešus Roscrea. Daudz kas paliek atmiņā un sirdī no šī kalpošanas laika, kas raksturojas gan ar prieku par tiem tautiešiem, kuri atsaucās un sāka piekopt kristieša cienīgu dzīvi, daudzmaz regulāri piedaloties mūsu Misijas un vietējās īru baznīcas dzīvē, gan ir bijušas arī sirdssāpes par tiem daudzajiem vienaldzīgajiem, kuri atkrita no ticības Dievam un pārstāja rūpēties par savu garīgo dzīvi. Lielāku kalpošanas laiku esmu veltījis tautiešu garīgajai izglītošanai un apmācībām katehēzes nodarbībās caur Skype, kas šajos apstākļos kļuva par lielisku evaņģelizācijas līdzekli. Daudzi jauni cilvēki tika sagatavoti uz kristībām, iesvētībām, laulībām un Iestiprināšanas sakramentu. Bija iespēja pa skype izrunāt tautiešu samilzušās problēmas, palīdzēt tiem ar padomu, kopā palūgties un uzturēt kontaktus. Tādējādi mans vecais labais dators gandrīz vienmēr bija ieslēgts dienu un nakti visu piecu gadu garumā, lai cilvēki varētu ar mani sakontaktēties  vienmēr, arī pat tad, kad biju brīvlaikā Latvijā vai kur citur. Neviļus esmu gandrīz kļuvis par skype cilvēku! J Un tieši sajūta būt kādam vajadzīgam un noderīgam šeit deva man vislielāku gandarījumu šajā kalpošanā. Gribu uzsvērt, ka iespēja palīdzēt kādam tautietim atrast Dievu un tuvināties Jēzum šajā materiālisma drudža pārņemtajā zemē attaisnoja mūsu Misijas klātbūtni Īrijā.

        Atskatoties uz LKMI darbību, es varētu to raksturot kā pārejas institūciju, kuras mērķis bija sagatavot un ievadīt no Latvijas emigrējušos tautiešus integrācijai vietējā īru baznīcā. Savā ziņā priekš vairākiem Misija kļuva kā tramplīns, lai no tā atspertos lēcienam tālākajā dzīvē jaunajos trimdas apstākļos. Manā skatījumā Misijai bija zināma loma palīdzēt vairākām ģimenēm aklimatizēties un pieņemt vietējo baznīcu, pierast pie regulāras garīgās dzīves praktizēšanas arī svešumā, kur pirmajā vietā valda stingra darba diktatūra un verdzība. Personīgi es centos saglabāt un izkopt mūsu latviskās tradīcijas katoliskajā Baznīcā, lai ticīgie saglabātu to gara mantojumu, kas ir cildens un dārgs ticīgajiem Dzimtenē.

       Jaunā paaudze bieži vairs nezina mūsu ticības tradīcijas Latvijā un tai ir sveša arī ticības kultūra, tāpēc centos mācīt jauniešiem saprast, zināt un izkopt šīs garīgās vērtības, lai bērni ģimenēs saņemtu pareizu kristīgu audzināšanu. Ir ļoti viegli pierast dzert īru bāros un asimilēties ar tiem sliktākajiem vietējās sabiedrības elementiem. Nav brīnums, ja daudziem latviešiem sirdīs nav ielikta vecāku piemēra sniegtā ticība un mīlestība uz Dievu un līdzcilvēkiem, tad to vietu ieņem sliktās lietas un tendence tikai pēc materiālām vērtībām. Misijas nodoms bija saglabāt tautiešos ticības saiti ar Latvijas baznīcu, lai viņi šeit neizšķīstu materiālismā un nepazaudētu savu ticības garu. Tāpēc latviešu dievkalpojumi ļoti atšķīrās no īru dievkalpojumiem gan garumā, gan krāšņumā. Cilvēki, protams, ir ļoti dažādi, ar dažādām uztverēm. Gribētu piebilst, kad visiem izdabāt nekad nebūs iespējams, tāpēc tā nebija mana prioritāte. Tie ticīgie, kuri atvērās uz Dieva vārdu un meklēja ciešāku kontaktu ar Kungu, tie to atrada mūsu Misijas dievkalpojumos, gūstot prieku un garīgo stiprinājumu svētku atmosfērā, kuru kuplināja mūsu mazā ansambļa sirsnīgie un skaistie daudzbalsīgie dziedājumi. Mācījāmies jaunas dziesmas un Mises, lai katrs dievkalpojums būtu kā svētki Dieva godam. Man ir prieks par tiem ticīgajiem, kuri brauca uz mūsu dievkalpojumiem Jēzus dēļ, nevis priestera dotību dēļ. Tādēļ viņiem it sevišķi gribu pateikties no sirds. Liels iepriecinājums bija mani aktīvie palīgi, kuri regulāri piedalījās dievkalpojumos un kalpoja draudzēs, neskatoties, ka vajadzēja noņemties ar saviem vairākiem mazajiem draugiem, kuri tomēr nekļuva vecākiem par šķērsli piedalīties ar visu ģimeni dievkalpojumos. Bija gandarījums, ka pat vairāki īri apbrīnoja latviešu dievkalpojumu svinīgumu un dievbijīgo atmosfēru. Viens īru ticīgais pat no Dublinas speciāli atbrauca uz atvadu dievalpojumu Droghedā, jo bija uzrunāts sirdī caur iepriekšējo latviešu dievkalpojumu Dublinā. Tā bija zināma skaista ticības liecība no mūsu Misijas puses, par ko man arī liels gandarījums, jo LKMI pārstāvēja Latvijas katoļticīgo Baznīcu Īrijā.

       Atvadoties no mūsu Misijas locekļiem, varēju dzirdēt daudzus labus pateicības vārdus, taču arī bažas par viņu tālāko ticības likteni. Gribu teikt, mīļie draugi, ka Baznīca un priesteri ir liels atbalsts ticīgo garīgajā dzīvē, taču no jums pašiem būs atkarīgs, vai jūs gribēsiet turpināt uzturēt savas tuvās attiecības ar Kungu Dievu. Kā jau to vairākkārt biju uzsvēris, mūsu Misijas nodoms bija palīdzēt integrēties īru vietējā baznīcā. Nu šis brīdis ir pienācis, kad ir jāsper droši savi soļi šīs zemes dievnamos, kur jūs gaida tādi paši ticības brāļi un māsas, nevis naidīgi noskaņoti svešinieki. Zinu, ka īri ir ļoti laipni un vienmēr ar prieku aicina savos dievnamos visus ārzemju ticīgos, jo ticam un pielūdzam vienu un to pašu Kungu. Nebaidieties un ejiet droši pie Jēzus, Viņš ir galvenais ikvienā dievnamā, ikvienā tautā, ikvienā baznīcā, kas ir vienota. Turaties pie Kristus, un jūs nepazudīsiet! Tā ir mana atbilde un iedrošinājums – ko darīt tālāk pēc LKMI darbības noslēguma.

       Ja būs labvēlīgi apstākļi un svētība no Īrijas baznīcas vadības puses, lūgšu bīskapiem iespēju atļaut kaut pāris reizes gadā nosvinēt latviešu dievkalpojumus Īrijā no Latvijas atlidojušiem priesteriem, lai sniegtu iespēju izsūdzēt grēkus tiem tautiešiem, kuriem paliek zināmas grūtības ar angļu valodu. Protams, ja tāda atļauja tiks dota, un man būtu dota tāda iespēja kādreiz šeit atlidot svinēt šādus dievkalpojumus, to darīšu ar lielu prieku, jo te tomēr palika man vairāki mīļi cilvēki, ar kuriem daudz pārdzīvots kopā. Un šie cilvēki arī ir priekš manis vislielākā vērtība, kuras dēļ devos piecus gadus atpakaļ uz skaisto Īrijas salu.

        Gribu pateikt visiem maniem draugiem Īrijā – paldies, ka esat bijuši un paliksiet manā dzīvē kā draugi, par kuriem turpināšu lūgties un atbalstīt ar savu garīgo padomu arī turpmāk. Jūs paliekat arvien mani garīgie bērni, kurus mīlu un par kuriem priecāšos arī turpmāk, sazinoties ar jums, ja tikai paši to vēlēsieties – mans skype būs vienmēr jūsu rīcībā! J

      Sirsnīgs paldies arī St. John’s Priory augustīniešu tēvu kopienai pie John’s Lane Church Dublinā uz Thomas Street, kur piecus gadus jūtos kā viņu kopienas loceklis – pieņemts un atbalstīts kā savējais. Sevišķi liels paldies prioram tēvam Tony Egan par tēvišķīgu atbalstu un iedrošinājumu kalpot šeit arī īru draudzei angļu valodā.

      Visiem tautiešiem es novēlu saglabāt savu latviskumu un savas etniskās saknes, mūsu skaistās tradīcijas un mūsu kristīgās vērtības. Māciet saviem bērniem un mazbērniem latviešu valodu, nekaunaties būt latvieši arī ārzemēs, nebēdziet pāri ielai, kad dzirdat tautiešus runājam latviski, esiet draudzīgi, atbalstiet, nevis grauziet, viens otru kā Dieva bērni, dzīvojiet kristiešu cienīgu dzīvi saskaņā ar ticības un morāles likumiem, esiet godīgi un priekšzīmīgi darba rūķi, bet ne vergi svešā zemē, bet galvenais – dariet visu, lai jūs kādreiz atgrieztos savā mīļajā Dzimtenē, kuru Dievs mums ir devis kā skaistāko zemīti pasaulē pie siltās Baltijas jūras, zilo ezeru zemē, kur zied visskaistākie ziedi un dzied vienīgā tauta pasaulē: „Dievs, svētī Latviju!”

LKMI kapelāns –

priesteris Andris Solims

 
Make Text Bigger Make Text Smaller Reset Text Size
 

Meklēt

Login

Vatikānas Radio
Svētais krēsls

Проверка сайта
Яндекс цитирования

 

CB Online

None