Mēs kļūstam brīvi tad, kad dzīvojam patiesībā, tad, kad esam vienoti ar Dievu – sacīja Benedikts XVI Kunga Pēdējo vakariņu dievkalpojumā. Tas notika Lielās ceturtdienas vakarā Svētā Jāņa Laterāna bazilikā. Homīlijā pāvests skaidroja Jēzus vārdu un žestu nozīmi lūgšanas laikā Olīvdārzā. Viņš aicināja ticīgos uz neierobežotu paļāvību uz Kungu, jo Jēzus ar savām ciešanām un nāvi uzvarēja ļaunumu un nāvi. Liturģisko svinību laikā Svētais tēvs mazgāja 12 priesteriem kājas. Upurdāvanu pienešanas brīdī viņš saņēma ticīgo savākto kolekti, kas paredzēta Sīrijas bēgļu atbalstam.

Lielajā ceturtdienā Jēzus ne tikai iedibināja Euharistiju, bet arī piedzīvoja vientulību, pamestību, nodevību, aizliegšanos, apsūdzību un arestu. Benedikts XVI atgādināja, ka notikumi, kas tajā naktī risinājās Olīvu dārzā, ir saistīti ar cilvēces atpestīšanas noslēpumu. Nakts simbolizē komunikācijas trūkumu – sacīja pāvests. Naktī cilvēki cits citu neredz. Tā norāda uz tādu situāciju, kurā cilvēki viens otru nesaprot, un kurā ir aptumšota patiesība. Taču Jēzus ir gaisma un patiesība, komunikācija, šķīstība un labestība. Viņš ienāk naktī, kura ir arī nāves, komūnijas un dzīvības pazaudēšanas simbols. Jēzus ienāk naktī, lai uzvarētu nāvi un liktu cilvēces vēsturē ataust jaunai Dieva dienai.

Benedikts XVI paskaidroja, ka vārds „Abba” tulkojumā nozīmē „Tēvs”. Tas ir drīzāk tāds vārds, ko savam tēvam adresē bērns. Tas ir mīļvārds, ko parasti, vēršoties pie Dieva, neviens neuzdrošinājās lietot. Jēzus lieto šo izteiksmes veido, jo Viņš ir patiess Debesu Tēva dēls, Viņa bērns, kurš atrodas dziļā vienotībā ar Dievu. Pāvests uzsvēra, ka elements, kas vislabāk Jēzu raksturo, ir Viņa tuvās attiecības ar Dievu. Pateicoties Viņam, arī mēs varam iepazīt Dievu un Viņam uzticēties. Vērojot Jēzu, kurš lūdzas Olīvdārzā, varam mācīties paļāvību.

Kas attiecas uz Jēzus stāju, Matejs un Marks raksta, ka Viņš krita uz vaiga zemē, bet Lūkass norāda, ka Jēzus lūdzās, nometies ceļos. Mēs, kristieši, varam stāvēt taisni ļaunā varas priekšā – sacīja pāvests. Mēs esam taisni pasaules priekšā tādēļ, ka atrodamies uz ceļiem Dieva priekšā. Mēs metamies ceļos Tēva priekšā, jo esam Viņa bērni. Tādā veidā mēs atzīstam, ka Viņš ir Dievs, un apliecinām Viņam savu paļāvību. Benedikts XVI atgādināja, ka Kristus, atrazdamies nāves priekšā, cīnījās ar sevi un Tēvu. Viņš redz arī mani un lūdzas arī par mani. Līdz ar to, šis Jēzus nāvīgo baiļu brīdis ir būtisks pestīšanas procesa elements.

Atgriežoties pie Jēzus lūgšanas satura, pāvests norādīja, ka Jēzus paklausīja sava Tēva gribai. Ādams atteicās paklausīt. Viņš rīkojās nevis saskaņā ar Dieva, bet savu gribu, taču Jēzus paklausīja. Grēka būtība ir augstprātība – uzsvēra Svētais tēvs. Mēs domājam, ka esam patiesi brīvi tad, kad rīkojamies tikai pēc savas patikas. Mēs domājam, ka Dievs apspiež mūsu brīvību. Mēs gribam no Viņa atbrīvoties. Taču īstenībā, kad cilvēks saceļas pret Dievu, viņš saceļas pats pret sevi, attālinās no patiesības un zaudē brīvību. Benedikts XVI atgādināja, ka mēs esam brīvi tikai tad, kad esam patiesībā. Mēs kļūstam „kā Dievs” nevis Viņu atmetot, bet Viņam paklausot.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Baznīcas un sabiedrības atjaunošanās būs atkarīga no mūsu personīgās saiknes ar Kristu. Līdzināšanās Kristum pat ir absolūti nepieciešamais nosacījums tam, lai varētu notikt patiesa atjaunotne – norādīja Benedikts XVI, uzrunājot Romas diecēzes bīskapus un priesterus. Lielās ceturtdienas rītā Svētā Pētera bazilikā pāvests svinēja Hrizmas svētīšanas dievkalpojumu, kurā piedalījās vairāk nekā 1600 priesteri. Lai gan jautājumi, kuriem viņš pievērsās savā homīlijā, bija tieši adresēti priesteriem, tomēr tos ir vērts pārdomāt arī visiem ticīgajiem. Vai jūs gribat dzīvot aizvien ciešākā vienotībā ar Kungu un līdzināties Viņam, atsakoties no sevis un uzticīgi pildot savas saistības? Ko es varu dot Kristum un citiem cilvēkiem? Kā es varu īstenot šo līdzināšanos Kristum? Kā tai vajadzētu realizēties mūsdienu Baznīcas bieži vien dramatiskajā situācijā? Vai nepaklausība var būt īstais Baznīcas atjaunotnes ceļš? Kā panākt, lai mūsu sludināšana un liecība par Kristu būtu ticama?

Lielās ceturtdienas rīta Euharistijas laikā Benedikts XVI svētīja katehumenu, slimnieku svaidīšanas un svētās hrizmas eļļas un visi garīgie gani atjaunoja priesterības solījumus. Pāvests atgādināja, ka šodien ir ārkārtīgi svarīgi, lai priesteri būtu ticības prieka pilni. Tāpat ir vajadzīga radikāla paklausība, cerības dinamika un mīlestības spēks. „Dārgie draugi, ir skaidrs, ka līdzināšanās Kristum ir ikvienas atjaunotnes nepieciešamais nosacījums un pamats”, uzsvēra Svētais tēvs. Ja Kristus ideāls mums var šķist pārāk augsts, tad esam aicināti sekot svēto piemēram. Svētie mums parāda, kā notiek atjaunotne un ko mēs varam tās labā darīt. Tie ļauj saprast, ka Dievs neskatās uz kvantitāti un ārējiem panākumiem. Viņa uzvaras izaug no necilā sinepju grauda.

Homīlijā Benedikts XVI pievērsās priesteru mācīšanas uzdevumam un pastorālajai dedzībai. Šajā sakarā atzina, ka šodienas attīstītajā sabiedrībā vērojams reliģiskais analfabētisms. Lai iepazītu ticību un to iemīlētu, jāiepazīst Dieva vārds. Ticības jubilejas gads būs īpaši labvēlīga iespēja sludināt Labo vēsti ar jaunu dedzību un atjaunotu prieku. Šo vēsti atrodam Svētajos Rakstos un Baznīcas Maģistērija dokumentos. Pāvests atgādināja, ka priesteri ir aicināti izplatīt nevis savas teorijas un viedokļus, bet Baznīcas mācību. Es kļūstu tas, kas es esmu, uzvarot un pārkāpjot sevi – viņš sacīja. Vai klausītāji ticēs sludinātajam vārdam, būs atkarīgs no paša sludinātāja – gan priestera, gan arī katra ticīgā – personīgās vienotības ar Kristu un Baznīcu. Bez tam, katrs priesteris ir aicināts dedzīgi rūpēties gan par cilvēka dvēseles, gan miesas vajadzībām, tas ir, par cilvēku visā veselumā – norādīja Benedikts XVI.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

2. aprīlī apritēja septiņi gadi, kopš mūžības slieksni pārkāpa pāvests Jānis Pāvils II. Kā rāda daudzas un dažādas atceres iniciatīvas, viņš joprojām turpina dzīvot ticīgo sirdīs. Svētīgā pāvesta nāves gadskārtā, pie Vatikāna radio mikrofona tika aicināts viņa kanonizācijas lietas postulators Slavomirs Oders:

Ir tiesa, ka šodien atceramies viņa nāves brīdi, taču jāatgādina, ka kristiešiem nāves diena ir dies natalis – piedzimšana debesīm. Ir tiesa arī, ka Jānis Pāvils II ir palicis mūsu sirdīs un mūsu vidū kā mīlēts cilvēks. Viņš ir ienācis mūsu sirdīs, ienācis mūsu mājās. Daudzās mājās ir palikušas viņa fotogrāfijas, viņa svētību kartes kā viņa paša tuvības zīmes. Taču pats svarīgākais ir tas, ka viņš patiešām ir palicis cilvēku sirdīs. Īpaša un taustāma šīs tuvības zīme ir viņa kapa apmeklējums svētā Pētera bazilikā. Cits fenomens, kas izaudzis šai pēdējā gadā – pirmajā viņa beatifikācijas gadā, ir relikviju svētceļojums, kas ir sācies pavisam spontānā veidā. Tas sākās līdz asins relikvijas klātbūtni Pasaules Jauniešu dienās Madridē, un šodien turpina starptautisku ceļojumu. Pirmais posms bija Meksika, kur relikvijas pabija visās Meksikas diecēzēs, vēlāk – Kolumbija ar pieturas punktiem vairākās šīs zemes diecēzēs. Šobrīd relikvijas atrodas Nigērijā. Kaut kādā veidā šī svētīgā cilvēka klātbūtne mūsu vidū atgādina par viņa dzīves veikumu, par viņa kalpošanas starptautisko dimensiju. Taču tas, kas visvairāk saglabājies ļaužu atmiņā, ir mīlestības pārpilnība, ko viņš ir sējis. Tā patiešām ir klātbūtne – nevis vienkāršā fiziskā klātbūtne, bet viņa ideju, jūtu, un visvairāk – viņa dāvātās mīlestības klātbūtne.

Šodien joprojām atceramies vārdus, ko viņš teica sava pontifikāta sākumā „Nebaidieties, atveriet, atdariet plaši durvis Kristum!” Šis vēstījums ir aizvien aktuāls…
Tas ir absolūti aktuāls vēstījums, tas ir aicinājums, kas prasa ieguldījumu un dod drosmi, jo sevišķi, šai brīdī, kad Baznīca pārdzīvo daudzas grūtības, kad cilvēks savā klātbūtnē vairs nesaskata pozitīvo. Lūk, šis nolite timere – šis „nebaidieties” noslēpums, kuru viņš sauca no svētā Pētera laukuma, dziļi sakņojās Dieva noslēpumā. Viņš pats teica: „Cilvēks, kas atrodas Dieva priekšā, cilvēks, kurš iegrimis Dievā, nebaidās ne no kā. Viņam nav no kā baidīties! Lūk, šais vārdos, šai dziļajā, pat mistiskajā pieredzē dzirdam svētā Pāvila vārdus „Kas mūs var atšķirt no Kristus mīlestības?”

Tagad, kad ir pagājuši septiņi gadi, kādas atmiņas jūs glabājat savā sirdī?
Atmiņas par īstu, patiesu cilvēku. Par lielas gudrības, lielas kultūras un visvairāk par visu – liela garīguma cilvēku. Taču tai pašā laikā, par cilvēku ar piesātinātu reliģisko un kultūras skatījumu. Viņš bija tuvs, uzmanīgs cilvēks, kurš spēja redzēt arī tos, kurus citi parasti neredzēja, nesaskatīja un neievēroja. Viņš bija cilvēks, kurš prata iedziļināties personas sirdī un vienmēr atrast īstos vārdus, lai iedrošinātu un aicinātu raudzīties uz dzīvi ar kristīgo cerību.

Cik tālu ir pavirzījusies Jāņa Pāvila II kanonizācijas lieta?
Protams, šīs lietas virzība nav beigusies tūlīt pēc beatifikācijas. Beatifikācija bija tikai viens posms. Ir tiesa, ka kanonizācijai vairs nav vajadzīga viņa dzīves izpēte un tikumi, kas bija nepieciešami beatifikācijai. Šobrīd gaidām kādu Dieva zīmi, lai varētu virzīties šai procesā uz priekšu: to Dieva zīmi, kas ir brīnums. Varu tikai teikt, ka no daudzām pasaules vietām pienāk daudzas liecības par saņemtajām žēlastībām, kas izlūgtas ar svētīgā Jāņa Pāvila II palīdzību. Dažas no tām ir ļoti interesantas. Šobrīd gaidu dokumentāciju, lai varētu uzsākt padziļinātas studijas, veicot kārtīgu izšķirošanas procesu.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Lielās nedēļas pirmdienas rītā Benedikts XVI pieņēma audiencē Madrides arhidiecēzes jauniešus, kuri Vatikānā ieradās kardināla Antonio Maria Rouko Varelas vadībā. Vairāk nekā pieci tūkstoši jauniešu mēroja ceļu uz Romu, lai pateiktos pāvestam par pagājušajā gadā veikto vizīti Spānijas galvaspilsētā. Palmu svētdienā viņi piedalījās Benedikta XVI vadītajā dievkalpojumā, kas notika Svētā Pētera laukumā. Kopā ar jauniešiem ieradās arī Pasaules Jauniešu dienu Madridē organizatori, sponsori un brīvprātīgie palīgi. Benedikts XVI uzsvēra, ka jauniešu tikšanās nozīmi atklājam Baznīcā klātesošā Svētā Gara gaismā.

„Tāpat kā pirmie apustuļi, arī jūs esiet Kristus misionāri savās ģimenēs, draugu un paziņu lokā, skolās un darbā, nabadzīgo un slimnieku vidū” – sacīja pāvests. – „Drosmīgi sludiniet Jēzus mīlestību un labestību. Viņš dāvā jums drosmi un spēkus. Stipriniet saikni ar Kristu. Uzticiet Viņam savas vēlmes un ilgas, pašu un citu cilvēku rūpes, īpaši, to cilvēku, kuriem pietrūkst cerības. Ar savu piemēru palīdziet saviem vienaudžiem atklāt Kristu un Viņa Baznīcu,” vēlēja Svētais tēvs.

Pāvests atgādināja, ka ar Palmu svētdienu sākās Lielā nedēļa, kurā svinam Kristus ciešanu, nāves un augšamcelšanās noslēpumu. Viņš atsauca atmiņā Pasaules Jauniešu dienu Krustaceļu, kas pagājuša gada augustā notika Madrides ielās. Pāvests mudināja jauniešus pieņemt un pacietīgi nest arī savas dzīves krustu. Esam aicināti sludināt, ka Dievs mīl katru cilvēku.

Tikšanās noslēgumā Benedikts XVI runāja arī par nākamajām jauniešu dienām, kas 2013. gada jūlijā notiks Riodežaneiro. Pāvests pauda cerību, ka tās kļūs par svarīgu pagrieziena punktu Baznīcas ceļā, kas vienmēr ir jauna un vēlas nodot jaunajām paaudzēm priekpilno Evaņģēlija vēsti.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Palmu svētdienas liturģija aicina ticīgos pārdomāt Jēzus triumfālo ieiešanu Jeruzalemē – teica Benedikts XVI. 1. aprīlī Svētā Pētera laukumā pāvests svinēja Kunga ciešanu svētdienas dievkalpojumu. Euharistijas svinības iesākās ar grandiozu procesiju. Bīskapi, priesteri un kristīgie laji nesa palmu un olīvkoku zarus, priecīgi apliecinot ticību Jēzum Kristum, kas ir Mesija un Kungs. Laukumā bija ieradušies arī vairāki tūkstoši jauniešu no Romas, Madrides un citām diecēzēm. „Palmu svētdienas liturģija mudina mūs kopā ar Kristu uzlūkot pasauli, cilvēkus, dažādas kultūras un civilizācijas. Tikai tad spēsim ieraudzīt pasaules skaistumu un tās trauslumu” – uzsvēra pāvests.

Benedikts XVI skaidroja, ka šodien pūlis sauc „Hosanna!”, bet dažas dienas vēlāk tie paši cilvēki kliegs „Sit Viņu krustā!”. Tāpat kā tā laika Jeruzalemes iedzīvotājiem, arī mums ir jāatbild uz būtisku jautājumu: kas man ir Kristus? „Lai Palmu svētdiena kļūst par nozīmīgu dienu katra jaunieša dzīvē – vēlēja pāvests. – Esam aicināti pieņemt svarīgus lēmumus. Pirmām kārtām meklēt un pieņemt Kristu, sekot Viņam, atklāt Viņa nāves, ciešanu un augšamcelšanās noslēpumā savas dzīves jēgu.” Pasaules Jauniešu dienas tēma ir svētā Pāvila aicinājums: „Vienmēr priecājieties Kungā!” (Flp 4, 4).

Aicinājumu priecāties Kungā pilnībā īstenoja svētā Klāra. Pirms 800 gadiem, svētā Franciska un viņa pirmo brāļu dzīves piemēra pamudināta, Palmu svētdienā, viņa atstāja tēva mājas, lai pilnībā ziedotu savu dzīvi Kungam. 18 gadus vecajai Klārai bija ticības un mīlestības drosme, kas palīdzēja viņai izvēlēties Kristu un atklāt Viņā prieka un miera avotu.

Pāvests atgādināja, ka Palmu svētdienas liturģija mudina katru no mums slavēt un pateikties Kristum, cilvēka Pestītājam. Jēzus atdeva savu dzīvību mūsu dēļ. Arī mēs esam aicināti ziedot savu dzīvi Tam, kurš ar savu nāvi ir atpestījis pasauli.

Par Pasaules Jauniešu dienas svinību diecēzes ietvaros nozīmi Benedikts XVI runāja arī apcerē pirms lūgšanas „Kunga eņģelis.” Ilgas pēc prieka ir dziļi apslēptas ikviena cilvēka sirdī. Daudz vairāk par tūlītēju un īslaicīgu apmierinājuma izjūtu mūsu sirds tiecas pēc dziļa, pilnīga un nepārejoša prieka, kas piešķirtu „garšu” mūsu eksistencei. Tas īpaši raksturīgs jums, jo jaunība ir tas dzīves posms, kad cilvēks pastāvīgi atklāj dzīvi, pasauli, citus cilvēkus un pats sevi. Tas ir laiks, kad cilvēks atveras nākotnei un dziļi ilgojas pēc laimes, draudzības, dalīšanās un patiesības, laiks, kad mūs iedvesmo augsti ideāli un kaļam lielus plānus, citējot vēstjumu Pasaules Jauniešu dienā, teica Benedikts XVI.

Sveicot atsevišķas svētceļnieku grupas, pāvests atgādināja, ka Pasaules Jauniešu dienas moto ir Tautu apustuļa aicinājums: „Vienmēr priecājieties Kungā!” Prieks, kas izplūst no pārliecības, ka Dievs mūs mīl, ir mūsu kristīgās dzīves būtiskais elements. Ar prieku lieciniet par Kristu! – aicināja Svētais tēvs.

Benedikts XVI apsveica Svētā Pētera laukumā klātesošos Pasaules Jauniešu dienu Madridē un Riodežaneiro organizatorisko komiteju pārstāvjus. 1. aprīlī Romas piepilsētā Rokka di Papa noslēdzās starptautiska tikšanās, kurā apspriesta sagatavošanās programma nākamajam jauniešu saietam, kas 2013. gada jūlijā notiks Brazīlijā.

Uzrunājot ticīgos angļu valodā, pāvests vēlēja, lai Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpuma svinēšana palīdz visiem atgriezties, izlīgt ar Dievu, pieņemt Viņa žēlastību, dzīvot mīlestībā un kalpot saviem brāļiem.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Sakarā ar svētās Klāras gadu, ko Baznīca atzīmē no 2011. gada 16. aprīļa līdz 2012. gada 11. augustam, pieminot viņas konsekrāciju un atgriešanos, pāvests Benedikts XVI ir nosūtījis vēstījumu Asīzes bīskapam Domeniko Sorrentino. Palmu svētdienas priekšvakarā, svinot Vesperes vēsturiskajā svētā Rufīna katedrālē Asīzē, bīskaps šo vēstījumu nolasīja ticīgās tautas priekšā. Pāvests raksta, ka svētās Klāras „atgriešanās” papildināja to lielo žēlastību, ko Asīze bija saņēmusi no Dieva līdz ar Pjetro Bernardones dēla Franciska atgriešanos. „Tāpat kā Franciska gadījumā, arī Klāras izvēlē slēpās jaunas kopienas sēkla – klarišu ordenis, kas attīstījās par spēcīgu koku un klosteru klusumā arī šodien turpina sēt labo Evaņģēlija sēklu un kalpot Dieva valstības lietai,” teikts vēstījumā.

Pāvests atgādina, ka Klāras atgriešanās vēsture ir saistīta ar Palmu svētdienas liturģiskajiem svētkiem. Viņas biogrāfs raksta: „Tuvojās Palmu diena, kad jauniete ieradās pie Dieva cilvēka, lai jautātu kā viņai rīkoties, lai atgrieztos. Svētais Francisks iesaka šai svētku dienā saposties un kopā ar ļaudīm doties Palmu svētdienas gājienā, bet vakarā, izejot no pilsētas, pasaulīgo prieku nomainīt ar Kristus ciešanu apceri. Pienākot svētdienai, Klāra kopā ar citām sievietēm, jauna un mirdzoša svētku gaismā, ieradās baznīcā. Kamēr pārējās sievietes steidzās paņemt palmu zarus, viņa nekustējās no vietas. Tai brīdī, bīskaps, kurš nokāpa pa kāpnēm, pienāca pie Klāras un viņas rokās ielika palmu zaru... Bija pagājuši 6 gadi, kopš svētuma ceļu uzsāka Francisks. Viņa lēmums bija saviļņojis pilsētu. Pirmos Franciska dzīves gadus iezīmēja grūtības, rūgtums un nesapratne. Taču daudzi sāka pārdomāt. Arī jauno Klāru, kas toreiz vēl bija pusaudze, skāra šī liecība. Būdama apveltīta ar spēcīgu reliģisko izjūtu, viņa ietekmējās no Franciska eksistenciālajām pārmaiņām. Klāra viņu uzmeklēja un viņu pārņēma tā pati mīlestība uz Kristu.”

Pāvests atgādina, ka svētais Francisks jau iepriekš bija pareģojis Klāras un viņas garīgo māsu gājumu. Kamēr viņš atjaunoja svētā Damiana baznīcu, kurā Jēzus viņu uzrunāja no krucifiksa, Francisks pasludināja, ka šai vietā dzīvos sievietes, kas ar savu svēto dzīvesveidu slavinās Dievu. Šis oriģinālais krucifikss šodien atrodas svētās Klāras bazilikā. „Kristus lielās acis, kas sajūsmināja Francisku, kļuva par Klāras „spoguli”,” raksta Benedikts XVI. Viņš piebilst, ka tais gados, kad viņa no Franciska mācījās gājumu pie Dieva, Asīzes nabags rādīja viņai augstāko skaistumu, kas netiek mērīts ar liekulību, bet attīstītās autentiskas mīlestības dzīvē, sekojot krustā sistā Kristus pēdās.

„Dievs ir patiesais skaistums!” uzsver pāvests. „Klāras sirdi apgaismoja šis spožums, un tas pamudināja viņu nodoties gandarīšanas dzīvei.” Tāpat kā svēto Francisku, arī Klāru daudzi nesaprata. Taču Klāra tam bija gatava. Pāvests uzsver, ka franciskāņu un klarišu garīgumā izceļas mīlestība un paklausība Baznīcai.

Francisks zināja, kāpēc viņš ierosināja Klārai bēgt no mājām tieši Lielās nedēļas sākumā. „Tātad, visa kristīgā dzīve, un īpašās konsakrācijas dzīve ir Lieldienu noslēpuma auglis,” raksta Benedikts XVI. „Palmu svētdienas liturģijā savijas sāpes un godība. Šis temats attīstīsies nākamajās dienās līdz ar Ciešanu tumsu līdz Lieldienu gaismai,” vēstījumā turpina pāvests. Sekot svētās Asīzes Klāras piemēram viņš aicina arī mūsdienu jauniešus. „Nekad vēl laiks nav rosinājis tik daudz sapņu ar tūkstošiem dažādu dzīves kārdinājumu, kur viss šķiet iespējams un atļauts,” teikts vēstījumā. Pāvests atzīst, ka joprojām tomēr pastāv dzīves piepildījuma trūkums. Tiekšanās pēc laimes un pašīstenošanās bieži vien ved pie „mākslīgām paradīzēm”, pie narkotikām un nesakārtotām jūtām. Apvāršņus aptumšo arī grūtības atrast cilvēka cieņai atbilstošu darbu. Vēstījuma noslēgumā pāvests akcentē, ka Klāras un Franciska dzīves stāsts ir aicinājums pārdomāt par eksistences jēgu un meklēt Dievā patiesā prieka noslēpumu.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Damaskas maronītu arhibīskaps Samirs Nassars izsaka prieku par pāvesta Benedikta XVI ierosinājumu Lielajā Ceturtdienā savāktos ziedojumus dāvināt sīru bēgļiem un citiem karā cietušajiem. Ziedojumus jau nākamajā dienā, Lielajā Piektdienā, Pontifikālā padome Cor unum nogādās Sīrijas Caritas organizācijai, kura tos izmantos, lai nekavējoties sniegtu palīdzību.

„Tas ir tuvākmīlestības un solidaritātes žests, kuram, mūsu skatījumā, ir spēcīga nozīme – jo īpaši šai Lielā Gavēņa un mūsu zemes lielo ciešanu laikā. Tas mums liek sajust universālās Baznīcas plecu un pārējo ticīgo garīgo tuvību,” saka arhibīskaps Nassars aģentūrai Fides. Viņš izsaka cerību, ka īstenosies pāvesta Benedikta XVI aicinājumi izbeigt uguni, atjaunot mieru un nodibināt brīvību Sīrijā.

Jau vairāk nekā 20 tūkstoši sīru, bēgot no kara, ir šķērsojuši Libānas robežu. Izceļošana turpinās. Libānas Caritas prezidents, priesteris Simons Fadduls stāsta, ka pēdējās divās dienās viņa vadītā organizācija ir pieņēmusi vēl 100 ģimenes, taču bēgļu straume nemazinās. „Mūsu brīvprātīgie dara, ko var, lai palīdzētu bēgļiem, kas ierodas fiziski un psiholoģiski nomocīti,” saka Libānas Caritas organizācijas vadītājs. Arī viņš pateicas pāvestam par ierosmi ziedot Sīrijas karā cietušajiem.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Pirms aptuveni diviem mēnešiem Benedikts XVI nominēja bīskapu Frančesko Moraļju par Venēcijas patriarhu. Svētdien, 25. martā, ar Euharistijas svinībām Svētā Marka bazilikā bīskaps Moraļja uzsāka kalpojumu savā jaunajā amatā. Skaistā procesijā pa Venēcijas Lielo kanālu, gondolu pavadīts, patriarhs airu laivā ieradās Svētā Marka laukumā, kur viņu sagaidīja aptuveni 20 tk. cilvēku. To vidū bija vairāki laicīgās varas pārstāvji – pilsētas mērs Džordžo Orsoni, Veneto reģiona vadītājs Luka Dzaja un Specias pilsētas mērs Massimo Federiči ar delegāciju no Ligūrijas apgabala. Kā cieņas un mīlestības apliecinājumu jaunais Baznīcas gans saņēma lielu sarkanu rožu pušķi.

Svētās Mises sākumā klātesošos uzrunāja Vinčencas diecēzes bīskaps un Venēcijas patriarhāta bijušais administrators Benjamins. Viņš uzsvēra, ka jaunais patriarhs ir kardināla Andželo Skolas pēctecis. Pēdējais nesen tika nominēts par Milānas diecēzes arhibīskapu. Tāpat kā iepriekšējam patriarham, arī bīskapam Moraļjam būs jāpieskaras visdažādāko rūpju nomākto cilvēku sirdīm. Viņam nāksies palīdzēt cilvēkiem pārvarēt ekonomisko krīzi, rūpēties par jauniešu izglītošanu, strādāt ar ģimenēm, kā arī veidot sabiedrisko dzīvi un sociālās drošības tīklu valstī.

Savukārt jaunais patriarhs uzrunā uzsvēra: „Katrs evaņģelizācijas ceļš sākas nevis ar pastorāliem plāniem vai akadēmiskiem teoloģijas projektiem, bet ar ikviena cilvēka līdzdalību Labās vēsts sludināšanā”. Protams, līdzekļi ir nepieciešami, tie veicina rezultātu, taču evaņģelizācijas pamats ir cits. Patiesībā mācekļi – viņš turpināja – rod pilnīgu personīgu saikni kopienā, pulcējoties ap Euharistijas galdu. Liela loma evaņģelizācijas darbā ir arī Jēzus Mātei Marijai. Ne velti jaunā patriarha ģerbonī atrodam devīzi: „Kopā ar Jēzus Māti Mariju”. Viņš ir ļoti cītīgs studijās, pieticīgs un sportisks – tā trīs vārdos savu dēlu raksturoja 85 gadus vecā māte Elena. Liturģiskās svinības noritēja sirsnīgā un priecīgā gaisotnē ar ticīgo vairākkārtējiem aplausiem un visa laba vēlējumiem.

Pr. M. Klušs, Venēcija

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

„Tiekoties ar jums, manī dominē pateicības jūtas,” ar šiem vārdiem pāvests Benedikts XVI sestdien vērsās pie svēto Pētera un Pāvila apvienības locekļiem. Viņi šais dienās atzīmē 40. gadskārtu kopš apvienības dibināšanas. Tajā ietilpst laji. Apvienības direktors ir Kalvino Gasparini, tās garīgais asistents, bīskaps Džozefs Mērfijs. Tikšanās reizē ar pāvestu klāt bija arī bijušie garīgie asistenti, kardināli Džovanni Koppa un Tarčizio Bertone.

Apvienības locekļi palīdz sagatavot dažādas liturģiskās svinības Vatikānā un draudzēs, un rūpējas par to norisi. Viņi veic arī veselu virkni karitatīvo darbu, sadarbojoties ar Mātes Terēzes Žēlsirdības misionārēm un Žēlsirdības meitu kongregāciju. Šie darbi prasa dziļu iekšējo motivāciju, kas tiek nemitīgi atjaunota ar intensīvu garīgo dzīvi. „Lai palīdzētu lūgties citiem, ir nepieciešama Dievam atvērta sirds,” teica pāvests. „Lai mudinātu citus ar cieņu izturēties pret svētvietām un svētlietām, sakrālā izjūtai ir jāmājo pašos. Lai palīdzētu tuvākajam ar patiesu kristīgo mīlestību, mums ir jābūt pazemīgiem garā un jāraugās ar ticības skatienu,” turpināja Benedikts XVI.

Pāvests atzinīgi novērtēja arī apvienības locekļu devumu saviem bērniem, viņu iekļaušanu draudžu dzīvē, kā arī izglītības programmas tiem, kas vēlas kļūt par jaunajiem apvienības locekļiem. Benedikts XVI ar tēvišķu mīlestību sveica apvienības jauniešus un aicināja viņus sekot svētīgā Pjerdžordžo Frassati piemēram, mīlot Dievu no visas sirds, izbaudot kristīgās draudzības skaistumu un kalpojot Kristum visnabadzīgākajos brāļos.

Pāvests pateicās svēto Pētera un Pāvila apvienībai arī par sveicieniem un jo īpaši par lūgšanām, tuvojoties viņa priesterības 60. gadskārtai. Viņš teica: „dāvana, ko esat vēlējušies man pasniegt, atgādina, ka vienmēr vispirms esmu Kristus priesteris. Tā atgādinās arī par jums, kad svinēšu atpestījošo upuri. Paldies no visas sirds!”

Tikšanās noslēgumā Benedikts XVI atzīmēja, ka apvienība godina Jaunavu Mariju, īpaši piesaucot viņu ar titulu Virgo Fidelis – „Uzticīgā Jaunava”. „Šodien uzticība ir vajadzīga vairāk nekā jebkad agrāk,” teica pāvests un piebilda: „Dzīvojam sabiedrībā, kas šo vērtību ir pazaudējusi. Ekonomisku un organizatorisku apsvērumu dēļ, tiek izceltas pārmaiņas, mobilitāte, strauja pieskaņošanās. Tas ir arī likumīgi, tomēr cilvēcisko attiecību kvalitāti var novērtēt pēc uzticības.”

Atgādinot, ka Dievs ir uzticīgs, pāvests novēlēja, lai svēto Pētera un Pāvila apvienības locekļi paliek vienmēr uzticīgi Kristum un Baznīcai, un lai viņiem palīdz Uzticīgā Jaunava – Virgo Fidelis. Lai viņa izlūdz mieru ģimenēm un lai no tām rodas patiesi kristīgie paaicinājumi uz laulības, priesterisko un konsakrēto dzīvi.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Jau vairākas dienas par pāvesta vizīti Meksikā vēstī nacionālie un reģionālie laikraksti. Lai arī interpretācijas ir dažādas, tomēr vienojošs elements ir kopējs prieks par augstā viesa ierašanos šai zemē.

Avīze A. M. pirmajā lappusē iepazīstina ar rakstu „Pāvests ir noraizējies par vardarbību”. Tālāk tiek runāts par cerības vēsti, ko Meksikai nes Romas bīskaps, par to, ka viņš gatavojas runāt par problēmām, ko rada vardarbība un narkotiku tirdzniecība.

Cits raksts šai avīzē ir veltīts iespaidīgajam organizatoriskajam darbam, sagatavojot pāvesta vizīti. Visās vietās, kur šī vizīte noritēs, ir mobilizēti drošības spēki. Tiek runāts arī par izmaksām. Gvanahvato pavalsts, jo īpaši Gvanahvato, Silao un Leonas municipalitātes ir izdevušas 126 miljonus pesos, kas ir līdzvērtīgi apmēram 8 miljoniem eiro.

Avīzes iekšējās lappusēs ir rodama gara intervija ar Svētā Krēsla preses dienesta vadītāju Federiko Lombardi. Šai intervijā priesteris stāsta, ka līdz ar vizīti Gvanahvato Benedikts XVI īsteno Jāņa Pāvila II kādreiz izteikto sapni apmeklēt viskatoliskāko Meksikas pavalsti, kurā katoļticīgo skaits sastāda 94%.

Žurnālistu interese skar arī tehniskos ceļojuma aspektus, piemēram distanci Vatikāns-Meksika-Kuba-Vatikāns, kas kopā sastāda 22.375 kilometrus, pāvestu pavadošo žurnālistu skaitu – 78 cilvēkus, preses centra iekārtošanu vienā no Leonas viesnīcām, kur varēs izmantot simtiem piekļuves vietu Internetam. Tāpat avīze dod praktiskus padomus svētceļniekiem, kas ieradīsies sveikt pāvestu.

„Nozīmīgos brīžos meksikāņi ir vienoti,” teikts citā avīzes A. M. rakstā ar piebildi, ka pāvesta vizīte ir viens no šādiem izdevīgiem brīžiem, lai apliecinātu, ka prieks un kārtība var iet roku rokā.

El Heraldo – cita avīze, lielāku uzmanību pievērš svētdien gaidāmajam dievkalpojumam Gvanhvato Parque Bicentenario – Meksikas neatkarības 200. gadskārtai veltītajā parkā. Ticīgo pieplūdums šeit tiks regulēts ar apmēram 300 tūkstošiem bezmaksas ieejas karšu starpniecību, kas ir izplatītas pirms pāvesta vizītes. Taču, saskaņā ar veiktajiem aprēķiniem, plašajā parkā vienlaikus varot ietilpt ap 500 tūkstoši cilvēku.

Avīze Milenio ietur polemisku toni. Tā raksta par pārmērīgu cenu celšanos viesnīcās, piemēram no 50 eiro līdz 260 eiro pāvesta vizītes dienās. Tāpat žurnālisti ir vēlējušies izcelt kādas viesnīcas uzcelšanu trīs mēnešu laikā rakstā ar nosaukumu „Pirmais Benedikta XVI brīnums”.

Citās avīzēs tiek atgādināts par svētīgā Jāņa Pāvila II piecām vizītēm Meksikā, pieminēts lielais brīvprātīgo skaits – ap 700 tūkstoši jauniešu, kas ir izteikuši vēlēšanos palīdzēt organizatoriskajos pasākumos, kas ir saistīti ar Benedikta XVI ceļojumu Meksikā.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

„Eju svētīgā Jāņa Pāvila II pēdās, jo vēlos turpināt to, ko viņš bija iesācis ar saviem lielajiem ceļojumiem uz Meksiku un Kubu. Vēlos dalīties šo tautu priekos un grūtībās” – lidojuma laikā notikušajā preses konferencē teica pāvests. Žurnālistu jautājumi attiecās uz politiskajām un sociālajām problēmām, netaisnīgumu, organizētās noziedzības izraisīto postu un nepiepildītām cerībām, kas tika saistītas ar atbrīvošanās teoloģiju.

Atbildot uz jautājumiem, Svētais tēvs uzsvēra, ka Baznīcai bieži jāveic sirdsapziņas izmeklēšana par to, kas ir darīts problēmu atrisināšanā, un ir jāatceras, ko tā nedrīkst darīt. „Mēs neesam politiska partija. Baznīca ir morālā autoritāte. Tās uzdevums ir audzināt ticīgo sirdsapziņu” – sacīja Svētais tēvs. Viņš atzina, ka katoļu vidū pietrūkst harmonijas starp ticību un iesaistīšanos sabiedriskājā dzīvē. Tas vērojams ne tikai Latīņamerikas kontinentā, piebilda pāvests. Viņš norādīja, ka šāda iekšējā šizofrēnija nav pieļaujama. Baznīcas pienākums ir iemācīt ticīgajiem būt atbildīgiem Dieva priekšā, palīdzēt tiem apzināties, ka Viņš ir mūsu taisnīgais tiesnesis.

Viens no jautājumiem attiecās uz Kubu un Jāņa Pāvila II nepiepildīto vēlējumu, lai šī valsts būtu atvērta pasaulei, un pasaule Kubai. Šo atvērtību pēdējās dienās pieprasīja opozīcijas pārstāvji un cilvēktiesību aizstāvji. „Pāvesta Jāņa Pāvila II vārdi joprojām ir aktuāli – atzina Benedikts XVI. – Viņa vizīte iesāka sadarbības un dialoga ceļu. Šis ceļš ir tāls, un mums ir vajadzīga liela pacietība. Taču lēnām ejam uz priekšu. Šodien apzināmies, ka marksistiskā ideoloģija neatbilst realitātei, neveicina jaunas sabiedrības veidošanu. Ir jāatrod jauni veidi. Šajā procesā, kurā ir vajadzīga gan pacietība, gan noteiktība, gribam palīdzēt un sadarboties dialoga garā. Nedrīkstam aizmirst, ka Baznīca vienmēr ir brīvības pusē: sirdsapziņas brīvības un reliģijas brīvības pusē” – piebilda Benedikts XVI.

„Dodos ceļā, lai uzmundrinātu šo tautu un stiprinātu tās ticību, cerību un mīlestību” – sarunā ar žurnālistiem teica Benedikts XVI. Lidmašīnā kopā ar pāvestu bija 107 cilvēki, starp kuriem bija Vatikāna Valsts sekretariāta un liturģisko ceremoniju vadītāji, kā arī divi sekretāri un personīgais ārsts. Par pāvesta drošību rūpējas pieci Vatikāna žandarmi. Uz Meksiku kopā ar pāvestu lidoja arī 73 žurnālisti no dažādām valstīm. Vatikāna medijus pārstāv pieci žurnālisti.

Lidmašīna šķērsoja Itālijas, Francijas, Lielbritānijas, Īrijas, Dānijai piederošās Grenlandes, Kanādas un ASV gaisa robežas. Saskaņā ar tradīciju pāvests nosūtīja šo valstu vadītājiem apsveikuma telegrammas. Gvanahvatas pavalsts lielākajā pilsētā Leonā pāvestu sagaidīja aptuveni pusmiljons iedzīvotāju. Vizītei seko vairāk nekā 2 tūsktoši žurnālistu no visas pasaules, bet kārtību uztur 3 tūkstoši policistu. Baznīca Meksikā, kas aizvadītajos gadsimtos ir pieredzējusi asiņainas vajāšanas, jau sesto reizi uzņem Romas Bīskapu. Šajā valstī piecas reizes viesojās Jānis Pāvils II.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

„Priecājos, ka varu būt šeit, un pateicos Dievam, ka ļāva man īstenot sen loloto sapni – stiprināt ticībā šīs zemes Dieva tautu,” teica Benedikts XVI. Gvanahvatas starptautiskajā lidostā notika oficiāla sagaidīšanas ceremonija. Savā pirmajā uzrunā pāvests atgādināja, ka šogad Meksika un vairākas citas Latīņamerikas valstis atzīmē neatkarības 200. gadskārtu. Tas ir nozīmīgs brīdis katras valsts vēsturē. Baznīca Meksikā svin pateicības dievkalpojumus, lūdzot Gvadalupes Dievmātes aizbildniecību.

Runājot par savas vizītes mērķiem, pāvests teica: „Es ierados kā ticības, cerības un mīlestības svētceļnieks. Vēlos stiprināt kristiešus ticībā un aicināt atjaunot to caur Dieva Vārda klausīšanos, sakramentiem un dzīvi saskaņā ar Baznīcas mācību. Šādā veidā jūs varēsiet dalīties ar citiem kā misionāri savu brāļu vidū un būt par ieraugu sabiedrībā, veicinot mierīgu līdzāspastāvēšanu, kas balstās uz katras personas neaizskaramo cieņu, par kuru neviena vara nedrīkst aizmirst vai mazināt tās nozīmi. Cieņa īpašā veidā izpaužas tad, kad tiek ievērotas cilvēka tiesības uz reliģijas brīvību.”

Uzrunas turpinājumā pāvests skaidroja svētā Pāvila Vēstules tesalonikiešiem fragmentu, kurā Tautu apustulis aicina ticīgos neskumt kā tādiem, kuriem nav cerības. Cerība norāda uz „jaunām debesīm un jauno zemi”. Svētais tēvs runāja arī par mīlestības nozīmi sabiedrības dzīvē. Citējot savu encikliku Deus caritas est, pāvests uzsvēra, ka mīlestība izpaužas konkrētās rūpēs par tiem, kuri cieš badu, slimības, vientulību.

„Prezidenta kungs, dārgie draugi! Šajās dienās intensīvi lūgšu Dievu un Gvadalupes Dievmāti par Meksikas tautu, lai tā priecātos par saņemto ticības dāvanu – sacīja pāvests. – Īpašā veidā lūgšos par tiem, kuriem visvairāk ir vajadzīga palīdzība, kuri cieš senā un jaunā naidīguma sekas, domstarpības un vardarbību. Zinu, ka esmu ieradies valstī, kas lepojas ar savu viesmīlību, un vēlas, lai tajā neviens nejustos svešinieks.”

Tikšanās noslēgumā pāvests brīdi sarunājās ar Meksikas prezidentu. Pēc tam viņš panorāmas automobīlī devās uz Collegio Santisima Virgen de Miraflores, ko vada Euharistijas un Dievmātes kalpoņu kogregācijas māsas. Tā būs pāvesta rezidence vizītes laikā. Sestdienas pēcpusdienā Benedikts XVI devās uz Gvanahvato, kas atrodas 64 km no Leonas, kur tikās ar Meksikas prezidentu Felipe Kalderonu. Pēc tam Gvanahvato pilsētas laukumā pāvests tikās ar bērnu grupu. 25. martā Leonas Neatkarības parkā Benedikts XVI vadīs dievkalpojumu.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

14 gadus pēc pāvesta Jāņa Pāvila II vēsturiskās vizītes Kubā, šo zemi atkal apmeklēs Pētera pēctecis. Benedikts XVI Kubā ieradīsies 26. martā, tūlīt pēc apustuliskās vizītes Meksikā. Svēto tēvu uzņems divas lielākās pilsētas – Havanna un un Santjago de Kuba. Pāvests ieradīsies arī El Kobrē – nelielā pilsētiņā netālu no Santjago, kur atrodas Kubas debesīgās aizbildnes, Kobres Dievmātes svētnīca. El Kobrē viesis iegriezīsies arī svētā Bazila Lielā garīgajā seminārā.

Benedikta XVI vizītei Kubā ir izteikts mariānisks raksturs. Tā norisināsies 400. gadskārtā, kopš atrasta Kobres Dievmātes statuja. 26. martā pāvests celebrēs Svēto jubilejas Misi Santjago de Kubas Antonio Maseo laukumā. Santjago de Kubu spāņu konkistadori nodibināja 1515. gadā. Tā kļuva arī par koloniālās valdības un bīskapa sēdekli. Santjago de Kuba ir cieši saistīta arī ar Karlosa Manuela Sespedesa vadīto neatkarības kustību un ar vergu atbrīvošanu. Savukārt, XX gadsimta vēsturē pilsēta ir iegājusi ar 1953. gada 26. jūlijā notikušo uzbrukumu Monkadas kvartālam, ko veica arī brāļi Fidels un Rauls Kastro. Viņu mērķis bija destabilizēt valsts prezidenta, ASV sabiedrotā Fulgensio Batistas diktatūru.

Šis uzbrukums izgāzās, ap 160 tā dalībnieku gāja bojā bruņotajā sadursmē, citi, tostarp arī brāļi Kastro, tika apcietināti. Fidels Kastro, būdams advokāts, procesa gaitā aizstāvēja pats sevi, teikdams runu, kas vēlāk kļuva slavena ar nosaukumu „Vēsture mani attaisnos”. Fidels Kastro tika notiesāts uz nāvi, taču prezidents Batista, pēc katoļu klēra lūguma, nāvessodu atcēla neilgi pirms eksekūcijas. Tā tika nomainīta ar 15 gadus ilgu cietumsodu. Taču divus gadus vēlāk, cietumnieku māšu grupa uzsāka kampaņu par Kastro un viņa līdzbiedru atbrīvošanu. Kampaņa guva arī vairāku politiķu un intelektuāļu atbalstu. Kubas kongress, pateicoties arī prezidenta Batistas parakstam, visus politiskos cietumniekus amnestēja. Brāļi Kastro un vairāki citi viņu līdzgaitnieki devās trimdā uz Meksiku, no kurienes 1956. gada decembrī nelegāli atgriezās Kubā, lai gāztu Fulgensio Batistas valdību, kas viņiem izdevās 1959. gada 1. janvārī.

22 kilometru attālumā no Santjago de Kubas atrodas El Kobre – galvenais Kubas svētceļojumu centrs, kur baltas krāsas svētnīcā glabājas 60 centimetrus augstā Kobres Dievmātes statuja. Svētnīcas fonā atrodas Kardeniļjo kalns, kas ir bagāts ar vara iegulām. Vārds „varš” spāniski skan cobre. No tā ir atvasināts gan vietas, gan arī Dievmātes statujas nosaukums.

Pāvesta Benedikta XVI ceļojums pa Kubu noslēgsies galvaspilsētā Havannā. Arī to 1519. gadā nodibināja spāņu konkistadori. Šobrīd Havannā dzīvo divarpus miljoni iedzīvotāju. Pilsēta ir izpletusies ap 730 kilometru lielā platībā. Metropoles vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. Viena no Havannas vēsturiskajām celtnēm ir katedrāle. XVI gadsimtā to uzcēla jezuīti kā sava ordeņa dievnamu. Pēc jezuītu padzīšanas no Kubas, baroka stila baznīca kļuva par Havannas katedrāli. Šeit no 1795. līdz 1898. gadam, pirms pārvešanas uz Siviļu, glabājās Kristofora Kolumba mirstīgās miesas.

1787. gadā pāvests Klements XIV izveidoja Havannas arhidiecēzi. Šobrīd to vada arhibīskaps Džeims Ortega i Alamino.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

23. martā pāvests Benedikts XVI nolaidīsies Gvanahvato starptautiskajā lidostā, lai no šejienes sāktu apustulisko ceļojumu pa Meksiku un vēlāk Kubu. Gvanahvato – ar šo nosaukumu pazīst gan pavalsti, gan pilsētu Meksikā. Gvanahvato pavalsts atrodas Meksikas centrā, uz ziemeļiem no galvaspilsētas Mehiko, no kuras to šķir ap 370 kilometri. Gvanahvato pavalsts administratīvais centrs ir pilsēta ar tādu pašu nosaukumu. Tajā dzīvo ap 5 miljoni iedzīvotāju.

Reģions, kurā šobrīd atrodas Gvanahvato pavalsts, bija viens no pirmajiem, kurus Meksikā kolonizēja spāņi. Viņi šeit ieradās 1520. gadā, bagātīgu zemes resursu, tai skaitā zelta, sudraba, merkūrija, opālu pievilināti.

Gvanahvato pavalsti šodien veido 46 municipalitātes, no kurām 9 pieder Leonas arhidiecēzei. Pāvesta Benedikta XVI ceļojums noritēs trijās no šīs pavalsts municipalitātēm – Gvanahvato un Silao pilsētās, kā arī Leonā de los Aldama, kur atrodas Leonas arhibīskapa sēdeklis.

Īsumā par šīm trim pilsētām: Vispirms par Gvanahvato. Šeit atradās viena no senākajām cilvēku apmetnēm Latīņamerikā, kuru apdzīvoja čičimeku acteku cilts. Spānijas karalis Felipe V pilsētai deva vārdu Ciudad de Santa Fe y Real de Minas de Guanajuato. 1988. gadā, pateicoties savām daudzajām minerālu raktuvēm, tā tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Gvanahvato, kurā šodien mīt vairāk nekā 133 000 iedzīvotāju, ir Meksikas bagātības un labklājības simbols. Šeit tiek rīkots nozīmīgs mākslas festivāls – Festival Internacional Cervantino.

Nākamā pilsēta, ko Meksikā apmeklēs pāvests, ir Silao, pilnā vārdā – Silao de la Victoria. Tajā dzīvo 148 000 iedzīvotāju. Netālu no Silao atrodas Gvanahvato starptautiskā lidosta. Silao ir pazīstama ar saviem karstajiem minerālavotiem un šeit ir izvietotas arī vairāku pasaulslavenu megakompāniju ražotnes – General Motors, Cadbury-Adams, Continental Tires, Pirelli, Hino Motors un Wolkswagen.

Savukārt, Leon de los Aldama – trešā pilsēta, ko Meksikā apmeklēs pāvests, savulaik ir piesaistījusi jezuītu uzmanību, kuri 1731. gadā to izvēlējās par savas apmešanās vietu. Tai pašā laikā sāka attīstīties Gaismas Dievmātes kults, kuru ticīgie sāka godināt pie jezuītu atvestās svētgleznas Virgen de la Luz. Šī glezna ir tapusi 1722. gadā Palermo, Itālijā. Šodien Gaismas Dievmāte ir Leonas pilsētas debesīgā aizbildne.

Pilsēta ir cieši saistīta ar Meksikas neatkarības kariem, kas sākās XIX gadsimta pirmajos gados, lai atbrīvotos no spāņu koloniālās kundzības. Dažus mēnešus ilgi Leona ir bijusi arī Meksikas galvaspilsēta.

1863. gadā pāvests Pijs IX izveidoja Leonas diecēzi, bet 2006. gadā pāvests Benedikts XVI to paaugstināja par arhidiecēzi, kurai pieder Selaijas, Irapuato un Kveretaro sufragāndiecēzes. Šobrīd arhidiecēzi vada arhibīskaps Hozē Gvadalupe Martins Rabago.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Meksikas štatā Jalisco 40 galdnieki gatavo mēbeles un statujas, kas tiks izmantotas Benedikta XVI vizītes laikā. Tās ir statujas, krēsli, galds, soli un rakstāmgalds. Mēbeles tiek gatavotas ar baroka stila elementiem. Tās tiks izmantotas Svētā tēva vadītā dievkalpojuma un tikšanās ar Valsts prezidentu laikā. Mākslinieku grupa gatavo arī divas statujas. Gvadalaharas Dievmātes statuja tiks novietota Miraflores kolēģijas istabā, kur pāvests uzturēsies savas vizītes laikā, bet Kristus statuja atradīsies aiz altāra pie kura Svētais tēvs svinēs Euharistiju.

Meksikāņu ticīgie atceras svētīgo Jāni Pāvilu II. Mehiko arhidiecēze izveidoja ceļojošu izstādi, kuras eksponāti vēstī par pāvesta privāto dzīvi. Kultūras pasākuma mērķis ir atgādināt poļu pāvesta ciešās attiecības ar Meksikas tautu. Jānis Pāvils II šajā valstī viesojās piecas reizes. Izstādes apmeklētāji var apskatīt vairāk nekā 200 dažādus priekšmetus, kurus savas dzīves laikā ir izmantojis svētīgais pāvests, piemēram, velosipēdu vai kanoe laivu. Eksponāti atvesti no Krakovas arhidiecēzes muzeja. Pasākuma organizatori lēš, ka izstādi apmeklēs aptuveni 250 tūkstoši cilvēku. Sakarā ar Jāņa Pāvila II beatifikāciju analoga izstāde bija izveidota arī Vatikānā.

Nākamajā nedēļā vairāki simti svētceļnieku no Amerikas Savienotajām Valstīm ieradīsies Kubā, lai tiktos ar Benediktu XVI. Havanas arhibīskaps kardināls Džeims Ortega pāvesta vizīti nosauca par “ticības pavasari”. Tāds ir arī svētceļojuma moto. Kubā ieradīsies arī vairāki amerikāņu bīskapi. ASV Bīskapu konference paziņojusi, ka ir izveidota speciāla interneta mājas lapa, kurā tiks aktualizēta informācija par pāvesta vizītes Meksikā un Kubā norisi.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

„Svētais tēvs, esam gatavi jūs uzņemt ar atvērtām rokām!” Ar šādu paziņojumu klajā nācis Meksikas Bīskapu konferences prezidents Karloss Aguijars Retes. Viņš apliecina, ka Meksika pāvestu uzņems ar „ārkārēju un dziļu mīlestību”. Šāda pārliecība radusies, dzīvojot gaidīšanas atmosfērā, kāda Meksikā valda divas nedēļas pirms Benedikta XVI ierašanās. Romas bīskapu meksikāņi uzņems jau sesto reizi. Piecas reizes ar savu klātbūtni šo zemi ir svētījis Jānis Pāvils II. Pirmoreiz, 1979. gada janvārī ticīgie, kas pulcējās ap pāvestu, pārspēja jebkādas iepriekšējās aplēses. Aculiecinieki stāsta, ka tā bijusi ticības un uzticības manifestācija, kas izskatījusies kā viļņojošs okeāns. Līdzīgi noticis arī pārējo apmeklējumu laikā.

Spriežot pēc pacilātības, kas šodien valda gandrīz katrā Meksikas zemes stūrītī, kā arī tās kaimiņzemēs, var sagaidīt, ka arī šoreiz ļaužu okeāns, kas viļņos ap Pētera pēcteci, nebūs mazāks. Tā piemēram, no Floridas vien uz Meksiku šais dienās jau gatavi doties ap 10 000 meksikāņu. Bīskapi ir sākuši gatavoties pāvesta vizītei jau krietnu laiku pirms oficiālā paziņojuma. Katrs bīskaps ir izdevis pastorālo vēstuli, lai ticīgajiem paskaidrotu Svētā tēva vizītes mērķus, īpaši izceļot pastorālo nozīmi, kas saistās ar viņa ierašanos „Cerības kontinentā”, par kādu tiek dēvēta Latīņamerika.

Meksikāņu bīskapi ticīgos aicina lūgties, veikt iekšēju atgriešanos pie Dieva, izlīgt, piedalīties Euharistijā. Visās draudzēs jau vairākus mēnešus notiek sagatavošanās pasākumi pāvesta vizītei. Tiek izplatīti biļeteni ar dažādiem ieteikumiem tiem, kas vēlas doties ceļā, lai satiktu pāvestu viņa apmeklējuma vietās.

Amatnieku darbnīcās valda liela rosība, lai sagatavotu priekšmetus, kas tiks pielietoti dažādām, ar vizītes norisi saistītām vajadzībām. Vispirms pāvestu uzņems Leonas arhidiecēze Gvanahvato pavalstī. Arhibīskaps Hozē Gvadalupe Martins Rabago raksta, ka visi – gan ticīgie, gan pārējie labas gribas cilvēki šais dienās ir prieka pilni par gaidāmo Benedikta XVI apmeklējumu. „Šai vizītei ir milzīga nozīme, jo tā stiprina cerību, jo īpaši par miera atgūšanu Latīņamerikas zemēs.”

Meksika šobrīd pārdzīvo īpašu brīdi. Politiskajā līmenī drīz notiks valsts prezidenta vēlēšanas. 30. martā sāksies vēlēšanu kampaņa. Bīskapi apliecina, ka pāvesta ierašanās nekādi nav saistīta ar šīm vēlēšanām un Baznīca negrasās atbalstīt nevienu politisko partiju. „Vienīgais, kas tai rūp politiskā ziņā, ir demokrātijas stiprināšana un vardarbības izbeigšana, kas ir kriminālās darbības auglis,” precizē San Kristobal de las Kasas bīskaps Felipe Arizmendi.

Vardarbība, kas ir cieši saistīta ar narkobiznesu, ir viens no Meksikas Baznīcas lielāko raižu iemesliem. Ne velti, bīskaps Arizmendi tūlīt pēc pāvesta vizītes oficiālas pasludināšanas, preses konferencē vērsās pie „tiem, kas dara ļaunumu,” lai viņi respektētu vismaz pāvesta vizītes laiku „kā miera un Dieva žēlastības laiku”. Bīskaps izteica pārliecību, ka arī „noziedznieki savās sirdīs ir cilvēciskas būtnes un ka viņi spēs tās atvērt citu cilvēku dzīvības respektam.”

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Otrdien, 20. martā, Meksiku satricināja 7,8 balles stipra zemestrīce. Tās epicentrs atradās aptuveni 180 km attālumā no kūrortpilsētas Akapulko un vairāk nekā 300 km attālumā no galvaspilsētas Mehiko. Valdības pārstāvis Alehandro Puarē žurnālistiem paziņoja, ka ievainojumus guvuši 11 cilvēki, 2 no viņiem galvaspilsētā. Dabas katastrofas rezultātā sagrauts simtiem māju. Vairāki miljoni cilvēku palikuši bez elektrības. Šī bija viena no spēcīgākajām zemestrīcēm Meksikā kopš 1985. gada. Gvadelupes bazilikā tajā brīdī vairāki simti ticīgo bija pulcējušies uz Euharistijas svinībām. Viņi saglabāja mieru un turpināja lūgšanu.

23. marta vakarā Meksikā ieradīsies Benedikts XVI. Paredzēts, ka lidostā viņu sagaidīs vairāk nekā 3 tk. cilvēku. Vietējie bīskapi speciāli izdotā paziņojumā apliecina, ka Svētā tēva vizīte būs svētība visiem šīs zemes iedzīvotājiem. Vatikāna valsts sekretārs kard. Tarčisio Bertone intervijā Meksikas televīzijai „Televisa” un laikrakstam „El Sol de México” norādīja, ka pāvests ierodas, lai uzmundrinātu meksikāņus, īpaši šīs zemes jauniešus. Benedikts XVI mudinās viņus neļauties mazdūšībai, nepadoties ilūzijai un nekrist to slazdos, kuri solu vieglu un tūlītēju peļņu. Viņš aicinās jauniešus uzņemties atbildību un iesaistīties solidāras un taisnīgas sabiedrības veidošanā. Lai panāktu atjaunotni, visiem sabiedrības pilsoņiem jāuzņemas atbildība un jāatgriežas pie kristīgajām vērtībām. Svētais tēvs nesīs visiem meksikāņiem mīlestības vēsti un optimismu – sacīja kard. Bertone.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Benedikts XVI ir uzsācis savu 23. ārzemju ceļojumu. 23. martā, plkst. 9.50 no Romas starptautiskās lidostas Fjumičino ar Itālijas aviokompānijas Alitalia lidmašīnu Boeing 777 pāvests uzsāka aptuveni 14 stundu ilgu lidojumu uz Meksikas pilsētu Leonu. Romas lidostā Svētais tēvs ieradās ar helikopteru. Atvadu ceremonijā klātesoši bija Itālijas premjerministrs Mario Monti un citas amatpersonas. Leonā pāvests ieradīsies 23.30 pēc Romas laika.

Leona ir ceturtā lielākā un nozīmīgākā pilsēta Meksikā. Tā dibināta 1576. gadā. Pilsētā dzīvo 1.400.000 iedzīvotāju. Savukārt Leonas arhidiecēze izveidota 1863. gadā. Tās teritorijā dzīvo gandrīz 3 miljoni iedzīvotāju, no kuriem 89 procenti ir katoļi. Pastorālo darbu veic 352 priesteri. Katoliskā Baznīca vada 1.723 dažāda līmeņa izglītības centrus. Arhidiecēzi vada arhibīskaps Hozē Gvadalupe Martins Rabago.

Vizītes laikā pāvests uzturēsies Leonas „Miraflores kolēģijā”, ko vada Euharistijas un Dievmātes kalpoņu kongregācija. Māsas aktīvi darbojas izglītības un sociālajā jomā gan Meksikā, gan arī vairākās Eiropas valstīs. Sestdien, 24. martā, Benediktam XVI paredzēta tikšanās ar Meksikas prezidentu Felipe Kalderonu. Pāvests ir miera un cerības svētceļnieks. Viņa klātbūtne un vārdi būs svarīgs stimuls Meksikas tautai, lai veidotu sabiedrību uz taisnīguma, miera un solidaritātes pamatiem. Svētais tēvs Meksikā uzturēsies līdz 26. martam, pēc tam dosies tālāk uz Kubu. Vizīte noslēgsies 29. martā.

Meksikas pilsēta Leona, kur pēc dažām stundām ieradīsies Benedikts XVI, ir gatava uzņemt savu viesi. Par to liecina ne tikai izdekorētās ielas, māju un dievnamu fasādes. Ticīgie jau ilgāku laiku gatavojās šim notikumam ar lūgšanu pāvesta nodomā un speciālu katehēzes ciklu. „Visās Leonas diecēzes draudzēs notika katehēze par Svēto tēvu, viņa dzīvi, mācību un kalpojuma Baznīcai nozīmi” – sacīja šajā pilsētā strādājošais poļu misionārs Tomašs Zielinskis. Viņš atzina, ka viena no lielākajām problēmām ir priesteru trūkums. Evaņģelizācijas darbu aktīvi veic kristīgie laji. „Leonas ticīgie pāvestu uzņems ar atplestām rokām un lielu prieku” – uzsvēra priesteris Zielinskis.

„Es dodos uz Meksiku un Kubu, lai atbalstītu vietējās Baznīcas misiju un nestu ticīgajiem jaunas cerības vēstījumu” – lasām Benedikta XVI telegerammā, kas adresēta Itālijas Republikas prezidentam Džordžo Napolitano. Pāvests novēl Itālijas tautai „ garīgo un sociālo labklājību”. Savukārt prezidents raksta, ka šajā brīdī starptautiskā kopiena seko Benedikta XVI „jaunajai misijai”. Napolitano pauž pārliecību, ka pāvesta vizīte „nesīs bagātīgus augļus ne tikai Meksikas un Kubas tautām, kā arī visam Latīņamerikas kontinentam”.

Vizītes priekšvakarā hakeru grupa „Anonymous” nobloķējusi vismaz divas interneta mājas lapas, kas veltītas pāvesta vizītei Meksikā, uzskatot, ka tas ir polistisks gājiens ar mērķi atbalstīt labēji centrisko Nacionālās rīcības partiju (PAN). Meksikas Bīskapu konferences preses sekretārs priesteris Samuels Nahera uzsvēra, ka interneta mājas lapās publicēta informācija par piektdien sākušos pāvesta vizīti Meksikas Gvanahvato pavalstī, kur valdošā ir Nacionālās rīcības partija. 1. jūlijā paredzētajās prezidenta vēlēšanās tā cer iegūt uzvaru, skaidro priesteris Nahera. Ceturtdien hakeri nobloķēja arī NIC Mexico mājas lapu par iespējām piedalīties svētceļojumā un mājvietām Gvanahvato pavalstī. „Pāvesta vizīte notiek vēlēšanu kampaņas sākumā” – raksta viens no „Anonymous” pārstāvjiem.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Atzīmējot Vatikāna II koncila (1962-1965) atklāšanas 50 gadu jubileju, Francijas Bīskapu konference 24.-25. martā Lurdā rīko vērienīgu tikšanos par tematu „Prieks un cerība”. Tajā piedalās vairāk nekā 2600 dalībnieku – bīskapi, priesteri, diakoni, reliģisko ordeņu locekļi un laji. Saieta mērķis – palīdzēt katoļticīgajiem labāk saprast koncila mācību. Speciālā videovēstījumā Benedikts XVI norāda, ka Baznīcas un sabiedrības atjaunotne būs atkarīga no mūsu atvērtības Kristum lieluma. Vatikāna II koncils bija un ir īsta Dieva zīme mūsu laikam – saka pāvests. Ja mēs pratīsim pareizi interpretēt tā mācību, uzņemt to Baznīcas Tradīcijas ietvarā un Maģistērija drošā pavadībā, tad šī koncila norādes kļūs Baznīcai nākotnē par aizvien lielāku spēku. Svētais tēvs vēl, lai šī jubileja kļūst par garīgās un pastorālās atjaunotnes iespēju. Viņš uzsver, ka koncila mācība nav neko zaudējusi no savas vērtības. Tā joprojām ir aktuāla.

Šī gada oktobrī notiks Ticības gada atklāšana. To pasludinot, Benedikts XVI vēlējās, lai kristieši aizvien dzīvāk apzinātos savu ticību un to atjaunotu. Šajā sakarā ir būtiski atvērt savu sirdi Kristum. Tas, savukārt, nozīmē iemīlēt Dieva Vārdu, iet sirds atgriešanās ceļu un sludināt mūsdienu cilvēkiem cerības vēsti, uzturot ar viņiem savstarpējās cieņas pilnu dialogu – atgādina pāvests video vēstījumā Lurdas saieta dalībniekiem. Svētais tēvs runā arī par vienotību pašu katoļticīgo un visu kristiešu starpā, kā arī par liecību, ko ticīgie ir aicināti sniegt ar savu dzīvi. Viņš uzsver, ka jaunās evaņģelizācijas procesā būtiskākais ir no jauna atklāt ticības prieku un ar entuziasmu izplatīt tālāk ticības spēku un skaistumu. Benedikts XVI mudina nebaidīties spert pirmo soli un palīdzēt mūsdienu cilvēkiem nodibināt draudzību ar Kristu.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Francijas dienvidrietumu pilsētā Tulūzā apšaudē pie ebreju skolas nogalināti trīs bērni un viens skolotājs. Tas ir šausmīgs un absurds vardarbības akts, kas dziļi ievainojis visu sabiedrību – sarunā ar žurnālistiem uzsvēris Vatikāna preses dienesta vadītājs, priesteris Federiko Lombardi. Atentātu nosodījis arī Tulūzas arhibīskaps Roberts Legals, kurš šobrīd atrodas vizītē Ņujorkā.

Uzbrucējs šāvis uz bērniem un pieaugušajiem. Prokurors Mišels Valē norādīja, ka vīrietis no nozieguma vietas aizbēdzis. Reaģējot uz notikušo, Francijas iekšlietu ministrija izdevusi rīkojumu pastiprināt drošības pasākumus pie visām ebreju skolām valstī. Savukārt ceturtdien uzbrukums veikts arī Montobānas pilsētā, kur kāds vīrietis nošāvis divus Francijas karavīrus un nopietni ievainojis vēl vienu. Visi uzbrucēja upuri ir etnisko minoritāšu pārstāvji.

Francijas prezidents Nikolā Sarkozī izteicis līdzjūtību bojāgājušo tuviniekiem un apsolījis darīt visu, lai tiktu atrasts noziedznieks. Otrdien visās valsts skolās traģēdijas upuri pieminēti ar klusuma minūti.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Šais dienās vizīti Ad limina apostolorum veic ASV bīskapi no trim ekleziālajiem reģioniem. Sarunā ar pāvestu, tika atgādināts, ka šogad īpašā uzmanības lokā ir vairāki Amerikas kultūras evaņģelizācijas aspekti, vadoties pēc pašreizējiem intelektuālajiem un etniskajiem izaicinājumiem. Iepriekšējās tikšanās reizēs bīskapi akcentēja, ka viņu vadītajās diecēzēs pastāv draudi sirdsapziņas, reliģijas un kulta brīvībai. Bīskapi ir norūpējušies, lai ticīgie varētu rīkoties saskaņā ar savu morālo pārliecību. Īpašā rūpju lokā ir laulības un ģimenes krīze, kā arī skatījums uz cilvēka seksualitāti.

Pāvests rosināja bīskapus pievērst uzmanību spēcīgajiem politiskajiem un kultūras strāvojumiem, kas cenšas izmainīt laulības legālo definīciju. Viņš teica, ka Baznīcas centieni pretoties šim spiedienam, liek aizsargāt laulību kā dabisko institūciju, kas sastāv no specifiskās cilvēku kopības, kura sakņojas dzimumu savstarpējā mijiedarbībā un ir orientēta uz prokreāciju. Laulības definīcijā dzimumu atšķirības nedrīkst uzskatīt par nenozīmīgām. Benedikts XVI uzsvēra, ka laulības institūcijas kā sociālās realitātes aizstāvība galu galā ir taisnības jautājums, jo tas ietver visas cilvēku kopienas labuma aizsardzību, kā arī vecāku un bērnu tiesības.

Šais dienās, sarunājoties ar pāvestu, daži ASV bīskapi ir norādījuši uz grūtībām, ar kādām aizvien vairāk ir jāsaskaras, iepazīstinot ar Baznīcas mācību par laulību un ģimeni tās veselumā. Mazinās arī jauno cilvēku skaits, kuri vēlas pieņemt Laulības sakramentu.

Pāvests aicināja pārskatīt laulību sagatavošanas programmas, lai tajās vairāk koncentrētos uz katehēzi, un uz sociālo un ekleziālo atbildību, ko prasa kristīgā laulība. Šai ziņā nedrīkst aizmirst pastorālo problēmu, kādu rada plaši izplatītā kopā dzīvošanas prakse. „Daudzi pāri pat neapzinās, ka tā ir grēcīga, nemaz nerunājot par postu, ko šāda prakse nodara sabiedrībai,” teica Benedikts XVI. Viņš mudināja ASV bīskapus izstrādāt skaidras pastorālās un liturģiskās normas Laulības Sakramenta cienīgai svinēšanai saskaņā ar kristīgās morāles objektīvajām prasībām un rūpēm par jaunajiem pāriem.

Pāvests uzsvēra arī, ka ne tikai Baznīcai Amerikas Savienotajās Valstīs, bet visai kristīgajai kopienai, ir jāatgūst šķīstības tikums. Tāpēc ir jāstrādā pie siržu formācijas saskaņā ar kristīgo mācību par seksualitāti kā patiesas brīvības un laimes avotu, un kā iedzimtā cilvēciskā mīlestības paaicinājuma piepildījumu.

Benedikts XVI teica, ka jauniešiem ir jāiepazīstas ar Baznīcas mācību visā tās veselumā, viņiem ir jāredz konkrēta laulāto liecība.

Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja pievērst uzmanību bērniem, uzsverot, ka viņiem ir tiesības dzīvot atmosfērā, kur valda veselīga sapratne par seksualitāti un tās vietu cilvēciskajās attiecībās. „Rūpēties par bērniem, nozīmē atzīt mūsu atbildību mācīt, aizstāvēt un dzīvot saskaņā ar morālajām vērtībām, kas ir cilvēciskā piepildījuma atslēga,” teica pāvests.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

„Rūpēsimies par to, ka mēs cits citā rosinātu mīlestību un labos darbus" (Ebr 10,24)

Brāļi un māsas,
Lielais gavēnis mums no jauna dod iespēju pārdomāt kristīgās dzīves būtību - mīlestību. Patiešām šis ir labvēlīgs laiks, lai mēs ar Dieva Vārda un sakramentu palīdzību atjaunotu mūsu ticības - gan personiskās, gan kolektīvās - ceļu. Šo ceļu raksturo lūgšana un dalīšanās, klusums un gavēnis, gaidot Lieldienu prieku.

Šogad vēlos piedāvāt dažas domas, kuras skaidrošu, balstoties uz īsu Bībeles fragmentu no Vēstules Ebrejiem: "Rūpēsimies par to, ka mēs cits citā rosinātu mīlestību un labos darbus" (10,24). Šis teikums ir iekļauts rindkopā, kurā iedvesmotais autors mūs mudina uzticēties Jēzum Kristum kā augstajam priesterim, kurš mums ir ieguvis piedošanu un atvēris ceļu pie Dieva. Kristus pieņemšanas auglis ir dzīve saskaņā ar trim teologālajiem tikumiem: tas nozīmē, tuvoties Kungam „ar patiesu sirdi, ticības pilnībā" (22), paturēt nesatricināmu „mūsu cerības apliecinājumu" (23), nemitīgi rūpējoties par to, lai kopā ar brāļiem praktizētu „mīlestību un labos darbus" (24). Tiek apgalvots, ka šādas evaņģēliskās attieksmes saglabāšanai ļoti svarīga ir dalība liturģiskajās sanāksmēs un kopienas lūgšana, tiecoties uz eshatoloģisko mērķi: pilnīgu vienotību Dievā (25). Es pakavēšos pie 24. panta, kurš nedaudzos vārdos piedāvā ļoti vērtīgu un vienmēr aktuālu mācību par kristīgās dzīves trim aspektiem: rūpes par tuvāko, savstarpīgums un personiskais svētums.




1. "Rūpēsimies": atbildība par brāli
Pirmais elements ir aicinājums „rūpēties": te izmantotais grieķu valodas darbības vārds katanoein nozīmē - rūpīgi novērot, būt uzmanīgam, skatīties ar izpratni, saskatīt realitāti. Šo vārdu sastopam Evaņģēlija fragmentā par Jēzu, kad Viņš aicina mācekļus „vērot" debesu putnus, kuri, lai gan neko nedara, tomēr saņem dievišķās Apredzības rūpīgo gādību (sal. Lk 12,24), kā arī „saskatīt" baļķi, kas ir savā acī, pirms nekā ieraudzīt skabargu sava brāļa acī (sal. Lk 6,41). Šo vārdu atrodam arī citā Vēstules Ebrejiem vietā kā iedrošinājumu „pievērst savas domas Jēzum" (3,1), Apustulim un mūsu ticības Augstajam Priesterim. Tātad, darbības vārds, kas ievada mūsu pamudinājumu, aicina vērst skatienu uz līdzcilvēkiem, pirmkārt uz Jēzu, un rūpēties vienam par otru, lai mēs nenorobežotos un nebūtu vienaldzīgi pret brāļu likteni. Tomēr bieži valda pretēja attieksme: vienaldzība, intereses trūkums, kas dzimst no egoisma, ko maskējam ar šķietamu cieņu pret „privāto sfēru". Arī šodien spēcīgi atskan Kunga balss, aicinot ikvienu no mums uzņemties rūpes par tuvāko. Arī šodien Dievs mūs lūdz būt par mūsu brāļu „sargiem" (sal. Rad 4,9), lai mēs veidotu tādas attiecības, kurām ir raksturīgas savstarpējas rūpes, tuvākā labuma un viņa pilnīga labuma meklēšana. Lielais tuvākmīlestības bauslis pavēl un mudina apzināties, ka mums ir jābūt atbildīgiem par tiem, kuri tāpat kā es ir Dieva radības un Viņa bērni: šai apziņai, ka esam brāļi cilvēcībā un daudzos gadījumos arī ticībā, jāpalīdz saskatīt tuvākajā patiesu alter ego, kuru Kungs bezgalīgi mīl. Ja iemācīsimies šādu brālīgu skatienu, tad solidaritāte, taisnība, kā arī žēlsirdība un līdzjūtība dabiski dzims mūsu sirdīs. Dieva kalps Pāvils VI apgalvoja, ka šodienas pasaule visvairāk cieš no brālības trūkuma: „Pasaule ir slima. Un šīs slimības cēlonis ir ne tik daudz dabisko resursu samazināšanās vai to pārmērīga uzkrāšana atsevišķu personu rokās, bet gan brālības saišu vājināšanās cilvēku un tautu starpā" (Enc. Populorum progressio [1967.g. 26.martā], n. 66).

Rūpes par tuvāko liek vēlēt viņam vai viņai labu visās jomās: fiziskajā, morālajā un garīgajā. Mūsdienu kultūra, šķiet, ir zaudējusi labā un ļaunā izpratni, tai pat laikā ir nepieciešams uzsvērt, ka labais pastāv un uzvar, jo Dievs ir „labs un dara labu" (sal. Ps 119,68). Labais ir tas, kas rada, sargā un veicina dzīvību, brālību un kopību. Tātad atbildība par tuvāko nozīmē gribēt un darīt otram labu, cerot, ka arī viņš atvērsies labā loģikai; interesēties par brāli nozīmē atvērt acis uz viņa vajadzībām. Svētie Raksti mūs brīdina par briesmām nocietināt sirdi ar sava veida „garīgo anestēziju", kas padara mūs aklus pret citu ciešanām. Evaņģēlists Lūka atstāsta divas Jēzus līdzības, kuras redzami raksturo šādu situāciju, kas var veidoties cilvēka sirdī. Līdzībā par labo samārieti priesteris un levīts vienaldzīgi „pagāja garām" cilvēkam, kuru slepkavas aplaupīja un ievainoja (sal. Lk 10,30-32), bet līdzībā par bagātnieku šis labumu pārpilnais cilvēks neinteresējas par nabaga Lācara situāciju, kurš mirst badā pie viņa mājas durvīm (sal. Lk 16,19). Abos gadījumos sastopamies ar rīcības - „vērst uzmanību", uzlūkot ar mīlestību un līdzjūtību - pretmetiem. Kas neļauj vērst cilvēcisku un mīlošu skatienu uz brāli? Bieži tā ir materiālā bagātība un pārmērības, bet arī savu interešu un rūpju likšana pirmajā vietā. Mēs nekad nedrīkstam būt nespējīgi „uz žēlsirdību" pret tiem, kuri cieš; nekad mūsu sirdis nedrīkst būt tik aizņemtas ar mūsu lietām un problēmām, lai nesadzirdētu nabaga saucienu. Savukārt tieši sirds pazemība un personiska ciešanu pieredze var cilvēkā modināt līdzjūtību un iejūtību: „Taisnais atzīst arī nabadzīgo taisnību; bezdievis neievēro nekādus prāta aizrādījumus" (Sak 29,7). Tādējādi kļūst saprotams, kādēļ ir svētīgi tie, „kuri raud" (Mt 5,5), jo viņi spēj aizmirst par sevi un ļauties aizkustinājumam par citu sāpēm. Tikšanās ar otru un savas sirds atvēršana viņa vajadzībām ir iespēja saņemt pestīšanu un svētību.

„Rūpēties" par brāli nozīmē arī gādāt par viņa garīgo labumu. Šai brīdī vēlos atgādināt par kādu kristīgās dzīves aspektu, kas, kā man šķiet, ir pilnīgi aizmirsts: brālīgs aizrādījums, domājot par viņa mūžīgo pestīšanu. Šodien, kopumā ņemot, liela vērība tiek pievērsta rūpēm un žēlsirdībai, kas nodrošina citu personu fizisko un materiālo labumu, taču gandrīz nemaz netiek runāts par garīgo atbildību par brāļiem. Tā nebija pirmo gadsimtu Baznīcā un tā nav arī ticībā patiešām nobriedušās kopienās, kurās rūp ne tikai brāļa miesas veselība, bet arī viņa dvēseles veselība un pestīšana. Svētajos Rakstos lasām: „Nosodi un pārmāci prātīgo - un viņš tevi mīlēs. Dod sapratīgajam, tad viņš kļūs savās atziņās vēl dziļāks; pamāci taisnīgo, tad viņš vēl vairāk pieņemsies mācībā." (Sak 9,8-9) Arī pats Kristus pavēl aizrādīt brālim, kurš grēko (sal. Mt 18,15). Darbības vārds, kas tiek izmantots brālīga aizrādījuma izteikšanai - elenchein - ir tas pats, kas attiecas uz kristiešiem piemītošo pravietisko misiju nopelt paaudzi, kas izdabā ļaunumam (sal. Ef 5,11). Baznīcas tradīcija garīgās žēlsirdības darbu vidū min arī „aizrādījumu grēciniekiem". Ir svarīgi atjaunot šo kristīgās mīlestības dimensiju. Ļaunuma priekšā nedrīkst klusēt. Te domāju par tiem kristiešiem, kuri vai nu aiz cilvēciskas cieņas vai vienkārši savu ērtību labad pielāgojas vispārējai mentalitātei tā vietā, lai brīdinātu savus brāļus, ka tāds domāšanas un darbošanās veids ir pretrunā ar patiesību un netuvina labajam. Tomēr kristīgais aizrādījums nekad nedrīkst būt izteikts kā otra nosodījums vai apsūdzība; tam jānāk ar mīlestību un žēlsirdību un jāsaistās ar patiesām rūpēm par brāļa labumu. Apustulis Pāvils mudina: „Ja kāds cilvēks ir kritis grēkā, tad jūs, kas esat garīgi, lēnprātības garā pamāciet viņu, un lūko pats sevi, ka arī tu netieci kārdināts!" (Gal 6,1). Mūsdienu pasaulei, kas iegrimusi individuālismā, ir svarīgi atklāt brālīgā aizrādījuma nozīmi, lai mēs kopīgi tiektos uz svētumu. Svētie Raksti saka - pat „taisnais krīt septiņas reizes" (Sak 24,16) un mēs visi esam vāji un nepilnīgi (sal. 1 Jņ 1,8). Tātad, palīdzēt tuvākajam un ļaut, lai tuvākais palīdz man iepazīt sevi patiesībā, ir ļoti svarīgs kalpojums, kas palīdz labot savu dzīvi un taisnīgāk staigāt Kunga ceļu. Vienmēr ir nepieciešams skatiens, kurš mūs uzlūko mīlot un labojot, kurš mūs pazīst un saprot, kurš saskata un piedod (sal. Lk 22,61), kā to darīja un dara Dievs attiecībā pret katru no mums.

2. "Cits citā": savstarpīguma dāvana


Šāda tuvākā „sargāšana" kontrastē ar mentalitāti, kura, reducējot cilvēka dzīvi tikai līdz šīszemes dimensijai, neskata to eshatoloģiskā perspektīvā un individuālās brīvības vārdā pieņem jebkādu morālo izvēli. Sabiedrība, kāda tā ir tagad, var kļūt kurla gan pret fiziskām sāpēm, gan arī pret dzīves garīgajām un morālajām vajadzībām. Kristīgā kopienā tā nedrīkst būt! Apustulis Pāvils mūs mudina meklēt to, kas tuvina „mieram, un savstarpēji sargāt to, kas mūs ceļ" (Rom 14,19), sekmējot „tuvākā labumu, lai viņu celtu" (turpat, 15,2), nemeklēdams savu, „bet daudzu labumu, lai tie tiktu izglābti" (1 Kor 10,33). Šādai savstarpējai palabošanai un pamudināšanai pazemības un mīlestības garā ir jākļūst par kristīgās kopienas dzīves sastāvdaļu.

Kunga mācekļi, vienoti ar Kristu Euharistijā, dzīvo kopībā, kas tos savstarpēji vieno kā vienas miesas locekļus. Tas nozīmē, ka tuvākais ir daļa no manis, ka viņa dzīve un pestīšana saistās arī ar manu dzīvi un pestīšanu. Te mēs saskaramies ar būtisku kopienas aspektu: mūsu dzīve ir cieši saistīta ar citu cilvēku dzīvēm gan labajā, gan sliktajā; gan mūsu grēkiem, gan mīlestības darbiem ir sociāla dimensija. Baznīcā, kas ir Kristus mistiskā Miesa, šis savstarpīgums īstenojas: kopiena nemitīgi gandara un lūdz piedošanu par savu bērnu grēkiem, bet arī nemitīgi priecājas un gavilē par tikumu un mīlestības liecību, kas tajā atmirdz. „Lai locekļi tanī cits par citu rūpētos" (1 Kor 12,25), raksta svētais Pāvils, jo esam viena miesa. Žēlsirdības darbi brāļu un māsu labā, kas izpaužas kā dāvanu došana trūcīgajiem un kas līdz ar lūgšanu un gavēni ir Lielajam gavēnim raksturīgā prakse - sakņojas mūsu kopīgajā piederībā. Izrādot konkrētas rūpes par visnabadzīgākajiem, ikviens kristietis var izpaust savu piederību vienīgajai Miesai, kas ir Baznīca. Savstarpējas rūpes vienam par otru nozīmē arī atzīt to labo, ko Kungs ir darījis citos, un kopā ar viņiem pateikties par žēlastības brīnumiem, ko labais un visspēcīgais Dievs nemitīgi veic savos bērnos. Kad kristietis savā tuvākajā pamana Svētā Gara darbību, viņš var vienīgi priecāties un atdot godu debesu Tēvam (sal. Mt 5,16).


3. "Ka mēs cits citā rosinātu mīlestību un labos darbus": kopīgi iet svētuma ceļu

Šis teikums no Vēstules Ebrejiem (10,24) liek mums paturēt prātā universālo aicinājumu uz svētumu, pastāvīgu garīgās dzīves ceļa turpināšanu, tiecoties pēc visaugstākajām garīgajām dāvanām un aizvien cēlāku un auglīgāku žēlsirdību (sal. 1 Kor 12,31-13,13). Savstarpējām rūpēm ir jāatmodina mūsos aizvien lielāka, darbīga mīlestība „kā rīta ausmas gaišums, kas arvienu kļūst spilgtāks, līdz pilnīgi uzaust diena" (Sak 4,18), gaidot dienu bez norieta Dievā. Laiks, kas mums dzīvē dots, ir liels dārgums, lai mēs atklātu un veiktu labos darbus Dieva mīlestībā. Tādējādi arī Baznīca aug un attīstās, tiecoties uz pilnīgu briedumu Kristū (sal. Ef 4,13). Šajā dinamiskajā augšanas perspektīvā arī slēpjas mūsu pamudinājums rosināt citam citu tiekties uz mīlestības pilnību un labiem darbiem.


Diemžēl vienmēr pastāv kārdinājums būt remdeniem, apslāpēt Garu, atteikties „izmantot talantus", kas mums doti mūsu pašu un citu personu labumam (sal. Mt 25,25s). Visi esam saņēmuši garīgās vai materiālās bagātības, kas nepieciešamas dievišķā plāna īstenošanai, Baznīcas labā un mūsu pestīšanai (sal. Lk 12,21b; 1 Tm 6,18). Garīgie skolotāji atgādina, ka ticības dzīvē tas, kurš neiet uz priekšu, atkāpjas. Dārgie brāļi un māsas, pieņemsim šo vienmēr aktuālo aicinājumu tiekties uz „augstu kristīgās dzīves pakāpi" (Jānis Pāvils II, Ap.vēst. Novo millennio ineunte [2001.g. 6.janvārī], n. 31). Baznīca, savā gudrībā atzīstot un pasludinot par svētiem un svētīgiem atsevišķus priekšzīmīgus kristiešus, vēlas rosināt mūsos vēlmi atdarināt viņu tikumus. Sv. Pāvils mudina: „Godbijībā pārsteidziet cits citu." (Rom 12,10)


Šodienas pasaulē, kas no kristiešiem pieprasa atjaunotu mīlestības un uzticības Kungam liecību, lai katrs no mums izjūt neatliekamo vajadzību sacensties mīlestībā, kalpošanā un labos darbos (sal. Ebr 6,10). Šis aicinājums ir īpaši spēcīgs laikā, kad gatavojamies Lieldienām. Novēlot jums svētīgu un auglīgu Lielo gavēni, uzticu jūs Jaunavas Marijas aizbildniecībai un no sirds dodu jums Apustulisko svētību.

Vatikānā, 2011. gada 3. novembrī

BENEDICTUS PP. XVI

No itāliešu valodas tulkoja Biruta Krivteža.


Pārpublicēts no katolis.lv

12. janvārī aprit divi gadi kopš Haiti notika postošā zemestrīce. Dabas katastrofā gāja bojā 250 tk. cilvēku un gandrīz 2 milj. palika bez pajumtes. Pasaules Pārtikas programmas organizācijas (WFP) izdotajā paziņojumā norādīts, ka pirmo sešu nedēļu laikā organizācija pabaroja apmēram 4 milj. salas iedzīvotāju. Tā ir pasaulē lielākā organizācija cīņā pret badu. Katru gadu tā apgādā ar pārtiku vairāk nekā 90 milj. cilvēku 70 pasaules valstīs. Atbalstu cietušajiem sniedza un turpina sniegt arī Caritas. Pirmā gada laikā tā palīdzēja aptuveni 2,5 milj. cilvēku vairāk nekā 37 milj. eiro apmērā. Organizācija apgādā cietušos ar dzeramo ūdeni, sniedz medicīnisko aprūpi un piešķir palīdzību sagrauto māju rekonstrukcijai. Itālijas Caritas vien līdz šim ir sniegusi palīdzību Haiti gandrīz 14 milj. eiro apmērā. Deviņus mēnešus pēc zemestrīcas, tas ir, 2010. gada oktobrī, Haiti iedzīvotājus skāra jauna traģēdija – holēras epidēmija. Šī slimība jau ir nogalinājusi 7 tk. cilvēku. Inficēto skaits sniedzas līdz 520 tk. No holēras epidēmijas šobrīd cieš arī vairāk nekā 20 tk. Dominikānas Republikas iedzīvotāju.


Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Kunga Jēzus kristīšanas svētkos Siksta kapelā Benedikts XVI vadīja dievkalpojumu, kura laikā nokristīja sešpadsmit bērnus. Pāvests uzsvēra, ka Kristība mūs dara par Kristus Miesas locekļiem, Dieva bērniem. Svētais tēvs norādīja uz vecāku un krustvecāku atbildību par bērnu audzināšanu kristīgā garā. Šī uzdevuma veikšanai ir nepieciešama Dieva žēlastība, ko saņemam caur sakramentiem.

"Vecāki, tāpat kā mēs, priesteri, nav avots. Drīzāk mēs esam kanāli pa kuriem var plūst Dieva mīlestības dzīvinošais spēks. Ja attālināsimies no avota, mēs pirmie izjutīsim tā negatīvās sekas un vairs nebūsim spējīgi audzināt citus," skaidroja pāvests.

Benedikts XVI atgādināja, ka ar Kunga Jēzus kristīšanas svētkiem noslēdzas Ziemassvētku laiks. Viņš aicināja pateikties Dievam par šo lielo ticības noslēpumu. Dievs tapa cilvēks, lai cilvēks kļūtu par Dieva bērnu. Svētais tēvs pieminēja Jāni Kristītāju, kurš norādīja uz Jēzu, kas nāk. "Labs audzinātājs nepievērš uzmanību tikai sev, bet vēlas, lai bērns vai audzēknis iemācās atklāt patiesību un stiprināt personīgo saikni ar Kristu – skaidroja pāvests. – Tāds audzinātājs cenšas ieklausīties patiesības balsī. Tāpēc vecāki un krustvecāki ir aicināti atvērties Svētā Gara gaismai caur lūgšanu un sakramentiem. Gars apgaismo prātu, piepilda sirdi, dāvā spējas tālāknodot ticības patiesības un iemācīt mīlēt Jēzu. Lūgšana ir audzināšanas priekšnoteikums. Lūgšana un sakramenti dāvā to patiesības gaismu, pateicoties kurai vienlaicīgi varam būt lēnprātīgi un stipri, maigi un stingri, spējam klusēt un runāt, un vajadzības gadījumā arī aizrādīt."

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Kā jau solīts, šodien, 7. janvārī, ir publicēta Ticības mācības kongregācijas Nota ar pastorālajiem norādījumiem Ticības gada svinēšanai. Tās vispārējais saturs tika aplūkots jau pirms divām dienām izdotajā paziņojumā, ar kuru iepazīstinājām arī mūsu klausītājus. Šoreiz īpaši pakavēsimies pie Notas III un IV punktiem, kas attiecas uz Ticības gada svinēšanu vietējās Baznīcās.

Diecēžu līmenī Notā ieteikts rīkot Ticības gada atklāšanas un noslēguma svinības, katrā diecēzē organizēt Katoliskās Baznīcas katehismam veltītu dienu, īpašā veidā uz šīs dienas svinībām uzaicinot priesterus, konsakrētās personas un katehētus.

Bīskapi varēs izdot pastorālo vēstuli par ticības tematu, atgādinot par Vatikāna II koncila un Katoliskās Baznīcas katehisma nozīmi, un ievērojot specifiskos sev uzticētā ganāmpulka apstākļus. Tiek ieteikts arī, lai katrā diecēzē bīskapa vadībā tiktu organizēti katehēzes brīži, kas ir veltīti jauniešiem un tiem, kas meklē dzīves jēgu – lai viņi atklātu ekleziālās ticības skaistumu. Tāpēc tiek ieteiktas arī tikšanās ar nozīmīgiem ticības lieciniekiem.

Notā teikts arī, ka Ticības gads būs izdevīgs brīdis, lai pārbaudītu kā vietējās Baznīcās tiek uzņemta Vatikāna II koncila un Katoliskās Baznīcas katehisma mācība, kā tā izpaužas ticīgo dzīvē un visas kristīgās kopienas misijā. Tāpēc tiek ieteikts atjaunot diecezālo katehētu nodaļu dedzību, lai katehētu formācija notiktu saskaņā ar ticības saturu.

Tāpat tiek pamudināts pievērst nemitīgu uzmanību klēra izglītībai. Ticības gadā klēra formācijā galvenā uzmanība jāveltī Vatikāna II koncila dokumentiem un Katoliskās Baznīcas katehismam, izskatot tādus tematus, kā, piemēram, „Augšāmcēlušā Kristus sludināšana”, „Baznīca – pestīšanas sakraments”, „Evaņģelizējošā misija mūsdienu pasaulē”, „Ticība un neticība”, „Ticība, ekumenisms, starpreliģiju dialogs”, „Ticība un mūžīgā dzīve”, „Katehisms pastorālajā aprūpē”.

Bīskapi tiek aicināti veicināt grēksūdzes sakramenta pieņemšanu, jo īpaši Lielā Gavēņa laikā, un lūgt piedošanu Dievam, jo īpaši grēkos, kas vērsti pret ticību.

Notā tiek ieteikts iesaistīt akadēmisko un kultūras pasauli atjaunotā dialogā starp ticību un prātu. Šai ziņā var izmantot simpozijus, sanāksmes un studiju dienas, jo īpaši katoliskajās augstskolās. Kā apustuliskajā vēstulē Porta fidei ir rosinājis pāvests Benedikts XVI, ir jāpierāda, ka „starp ticību un autentisku zinātni nevar pastāvēt nekāds konflikts, jo tās abas, lai arī katra dažādā veidā, tiecas uz patiesību”.

Ticības mācības kongregācijas pastorālajos norādījumos, kas izstrādāti sadarbībā ar vairākiem citiem Svētā Krēsla dikastērijiem, tiek ieteikts arī rīkot tikšanās ar cilvēkiem, kas „lai arī neatzīst sevī ticības dāvanu, tomēr cenšas meklēt savas eksistences galējo jēgu un patiesību”.

Bez tam, Ticības gads diecēžu līmenī var kļūt par izdevīgu brīdi, lai veltītu lielāku uzmanību katoliskajām skolām kā atbilstošām vietām, kurās audzēkņiem sniegt dzīvu liecību par Kungu un ieaudzināt viņos ticību.

IV Notas punktā var rast ieteikumus Ticības gada atzīmēšanai draudzēs, ekleziālajās kopienās, apvienībās un kustībās. Gatavojoties šim gadam, kas sāksies 11. oktobrī, visi ticīgie tiek aicināti uzmanīgi lasīt un pārdomāt pāvesta Benedikta XVI apustulisko vēstuli Porta fidei.

Ticības gads būs izdevīgs brīdis, lai intensīvāk dzīvotu saskaņā ar savu ticību liturģijas svinībās, īpaši Euharistijā. Priesteri šai gadā tiek aicināti vairāk laika veltīt Vatikāna II koncila dokumentu un Katoliskās Baznīcas katehisma studijām. Tāpat viņi tiek aicināti sastādīt homīliju ciklus par ticību un dažiem tās specifiskiem aspektiem. Cikli varētu saukties, piemēram, „Tikšanās ar Kristu”, „Credo galvenais saturs”, „Ticība un Baznīca”.

Katehēti, savukārt, tiek aicināti vairāk smelties no Katoliskās Baznīcas katehisma doktrinālās bagātības un kopā ar draudžu prāvestiem un ticīgo grupām lasīt un studēt šo svarīgo instrumentu, tādējādi veidojot nelielas ticības un Jēzus Kristus apliecināšanas kopienas.

Katoliskās Baznīcas katehismu, kā arī dažādus palīglīdzekļus ģimenēm tiek ieteikts izplatīt arī draudzēs. Tiek atgādināts, ka ģimenes ir autentiskas „mājas baznīcas”, un pirmā vieta, kur tālāk tiek nodota ticība. Priesteri ir aicināti apmeklēt ģimenes, svētīt mājas, rūpēties par to, lai bērni un pieaugušie pieņemtu Kristības un Iestiprināšanas sakramentus, kā arī – lai tiktu salaulāti bērnu vecāki.

Ticības gadā par izdevīgu ticības sludināšanas līdzekli var kļūt dažādas ticīgo misijas un citas iniciatīvas draudzēs un darba vietās.

Konsakrētās un apustuliskās dzīves institūtu locekļi tiek pamudināti iesaistīties jaunajā evaņģelizācijā, bet kontemplatīvās dzīves kopienas – lūgties par ticības atjaunotni Dieva tautā un tās nodošanu jaunajām paaudzēm. Ekleziālās kustības un apvienības ar jaunu sparu, sadarbībā ar vietējiem Baznīcas ganiem, tiek rosinātas uzņemties iniciatīvas, kas atbilst viņu harizmai. Savukārt, visiem ticīgajiem ir adresēts aicinājums atjaunot savu ticības dāvanu, censties liecināt par savu ticības pieredzi, praktizēt tuvākmīlestības darbus, veikt dialogu ar brāļiem un māsām ticībā, ar citu kristīgo konfesiju un citu reliģiju pārstāvjiem, kā arī ar tiem, kas Dievam netic, vai pret ticību ir vienaldzīgi.

Tādā veidā tiek novēlēts, lai visa kristīgā tauta sāk misiju, cenšoties uzrunāt tos, ar kuriem kopā dzīvo, strādā, atrodas ikdienā, un dara to apzinoties, ka viņi paši ir saņēmuši pestīšanas vēsti, ko ir vērts piedāvāt citiem.

Notas noslēgumā teikts: „ticība ir mūsu dzīves pavadone, kas palīdz ar aizvien jaunu skatienu saskatīt Dieva brīnumus, ko Viņš veic mūsos. Cenšoties saredzēt laiku zīmes, ticība katram no mums liek kļūt par dzīvu Jēzus Kristus klātbūtnes zīmi pasaulē. Visu Ticības gada iniciatīvu mērķis ir veicināt priecīgu ticības atklāsmi un atjaunotu tās liecību. Līdz ar šeit izteiktajiem norādījumiem visi Baznīcas locekļi tiek aicināti darboties, lai Ticības gads kļūtu par privileģētu brīdi, kurā dalīties tajā, kas ir visdārgākais katram kristietim, proti, tajā, ka Jēzus Kristus ir cilvēka Pestītājs, universa Karalis, kā arī ticības autors un pilnveidotājs.”

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Tāpat kā ik gadus 6. janvārī, pirms lūgšanas „Kunga eņģelis”, pāvests nosauca arī to bīskapu vārdus, kurus šī gada konsistorijā iecels par kardināliem. „Kardinālu uzdevums ir palīdzēt Pētera pēctecim veikt viņa kalpošanu, stiprināt brāļus ticībā un būt par Baznīcas vienotības un kopības pamatu,” paskaidroja Benedikts XVI.

Pavisam šogad tiks iecelti 22 jauni kardināli. 10 no tiem ir Romas kūrijas darbinieki – Tautu evaņģelizācijas kongregācijas prefekts Fernando Filoni, Penitenciērijas vadītājs Manuels Monteiro de Kastro, Marijas lielākās bazilikas Santa Maria Maggiore arhipriesteris Santoss Abrils i Kasteļjo, Vatikāna valsts Pontifikālās komisijas prezidents un Vatikāna valsts gubernators Džuzepe Bertello, Pontifikālās Likumdošanas tekstu padomes prezidents Frančesko Kokkopalmerio, Konsakrētās un apustuliskās dzīves kongregācijas prefekts Žoa Brazs de Avizs, Jeruzalemes Svētā kapa bruņinieku ordeņa lielmestrs Edvins Frederiks O’Braiens, Svētā Krēsla mantojuma administrācijas prezidents Domeniko Kalkaņjo un Svētā Krēsla ekonomisko lietu prefektūras prezidents Džuzepe Versaldi.

No atsevišķām valstīm par kardināliem tiks iecelti 9 bīskapi. Tie ir Ernakulamas-Angamalī sīru malabariešu rita arhibīskaps no Indijas Džordžs Alenherijs, Toronto arhibīskaps Tomass Kristofers Kolinss, Prāgas arhibīskaps Dominiks Duka, Utrehtas arhibīskaps Villems Jakobus Eijks, Florences arhibīskaps Džuzepe Bertori, Ņujorkas arhibīskaps Timotijs Maikls Dolens, Berlīnes arhibīskaps Rainers Marija Velki, Hongkongas bīskaps Džons Tongs Hons un Fegerešas-Alba Jūlijas arhibīskaps Lucians Muresans.

Bez tam, kardinālu kārtā pāvests ir vēlējies paaugstināt Namūras diecēzes priesteri, emeritēto reliģiju vēstures profesoru Luvēnas katoļu universitātē Žuliēnu Ries, emeritēto vairāku Romas universitāšu docētāju un konsultantu Ticības mācības kongregācijā Prospēru Grehu un emeritēto docētāju Pontifikālajā Gregora universitātē, arī ilggadējo konsultantu Ticības mācības kongregācijā, jezuītu tēvu Karlu Bekeru.

Pāvests paziņoja, ka nākamais kardinālu konsistorijs notiks šī gada 18. februārī.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Epifānijas svētkos uz lūgšanu „Kunga eņģelis” pāvests ieradās ar nelielu nokavēšanos, par ko viņš atvainojās tās dalībniekiem, paskaidrojot, ka pirms neilga brīža svētā Pētera bazilikā viņš konsakrēja divus jaunus bīskapus.

Pirms lūgšanas teiktajā uzrunā Benedikts XVI pakavējās pie šīsdienas svētku nozīmes, atgādinot, ka tie ir ļoti seni. Epifānijas svētku pirmsākumi meklējami kristīgajos Austrumos un tie izceļ Jēzus Kristus parādīšanos visām tautām. Šo parādīšanos apliecina ķēniņi, kas ieradās Betlēmē pagodināt tikko dzimušo jūdu Karali. „Tā jaunā gaisma, kas iedegās Ziemassvētku naktī, šodien sāk atmirdzēt pasaulē. Par to liek domāt zvaigznes tēls – debesu spīdeklis, kas piesaistīja ķēniņu uzmanību un vadīja tos ceļā uz Jūdeju,” teica pāvests. Viņš piebilda:

„Visu Ziemassvētku laiku Efipāniju raksturo gaismas temats, kas ir saistīts faktu, ka ziemeļu puslodē pēc ziemas saulgriežiem diena kļūst garāka par nakti. Taču, neraugoties uz ģeogrāfisko stāvokli, uz visām tautām attiecas Kristus vārdi: „Es esmu pasaules gaisma. Kas man seko, tas nestaigā tumsā, bet iegūs dzīvības gaismu” (Jņ 8, 12). Jēzus ir gaisma, kas parādījās pie cilvēces apvāršņa, lai apgaismotu katra cilvēka eksistenci un lai mūs visus kopā vadītu pretim mūsu svētceļojuma mērķim, pretim brīvības un miera zemei, kurā vienmēr dzīvosim pilnīgā kopībā ar Dievu un starp mums pašiem.”

Pāvests paskaidroja, ka šī noslēpuma sludināšanu Kristus ir uzticējis savai Baznīcai. Svētais Pāvils raksta, ka to Viņš ir atklājis saviem svētajiem apustuļiem un praviešiem caur Svēto Garu, proti, ka tautas Jēzū Kristū ir aicinātas dalīties tai pašā mantojumā, veidot to pašu mieru un būt tā paša apsolījuma dalībnieki caur Evaņģēliju” (Ef 3,5-6).

Pāvests norādīja, ka sekojošo aicinājumu, kuru pravietis Isajs adresē svētajai Jeruzalemes pilsētai, var attiecināt uz Baznīcu: „Celies, topi apgaismots! Jo tava gaisma nāk, un Kunga godība uzlec pār tevi. Tik tiešām, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas, bet pār tevi uzlec kā saule tas Kungs, un Viņa godība parādās pār tevi” (Is 60, 1-2).

Atsaucoties uz šiem pravieša vārdiem, pāvests teica: „Pasaule ar visiem saviem resursiem nespēj dot cilvēcei gaismu, lai vadītu tās gājumu. Ar to sastopamies arī mūsu dienās: Rietumu civilizācija šķiet apmaldījusies un pazaudējusi savu orientieri, tā ceļo it kā taustoties. Taču Baznīca, pateicoties Dieva Vārdam, spēj saredzēt caur šo dūmaku. Tai nav tehnisku risinājumu, taču tās skatiens ir pievērsts mērķim, un tā sniedz Evaņģēlija gaismu visiem labas gribas cilvēkiem no visām nācijām un kultūrām.”

Uzrunas noslēgumā Benedikts XVI uzsvēra, ka šī ir arī pontifikālo pārstāvju dažādās pasaules valstīs, kā arī starptautisko organizāciju misija. Pāvests vēlreiz atgādināja, ka šorīt viņš ir konsakrējis divus jaunus bīskapus. Viņš piebilda, ka tie ir apustuliskie nunciji un novēlēja viņu kalpošanu Jaunavai Marijai.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

„Tikai tas, kurš personīgi pazīst Dievu, var vest pie Viņa citus. Tikai tas, kurš ved cilvēkus pie Dieva, vada viņus pa dzīvības ceļu”, sacīja Benedikts XVI, skaidrojot, kas bija Austrumu Gudrie, un norādot uz bīskapu misijas galvenajām raksturiezīmēm. Kunga parādīšanās jeb Epifānijas svētkos pāvests Svētā Pētera bazilikā vadīja Euharistijas svinības. To laikā divus priesterus konsekrēja par bīskapiem. Atgādinām, ka šajā pašā datumā 1996. gadā Jānis Pāvils II Ordinācijas sakramenta pilnību dāvāja arī diviem latviešiem, nu jau emeritētajiem Liepājas un Jelgavas diecēzes vadītājiem, Ārvaldim Andrejam Brumanim un Antonam Justam. Šodien Benedikts XVI uzsvēra, ka nemierīgā sirds ir tāda sirds, kas neapmierinās ne ar ko mazāku par pašu Dievu. Tā ir sirds, kas kļūst par mīlošu sirdi. Nekādas apreibinošās vielas nespēj cilvēka sirdi atbrīvot no šī nemiera. Tā vienmēr turpina ilgoties pēc Dieva. Pāvests norādīja, ka ceļu pie Dieva rāda mums radītā pasaule un Svētie Raksti. Dievu atklājam ar prātu un ticību.

Runājot par Epifānijas svētku nozīmi, Svētais tēvs atgādināja, ka tie ir gaismas svētki. Pasaulē ieradās Kristus, kurš ir patiesā Gaisma, un kurš apgaismo cilvēkus. Viņš kļuva cilvēks, lai mēs kļūtu par Dieva bērniem. Trīs Austrumu Gudro ceļš uz Betlēmi iezīmē visas cilvēces svētceļojuma pie Dieva sākumu – norādīja Benedikts XVI. Kas bija šie gudrie? – jautāja pāvests. Viņi bija zinātnieki, kuri tomēr neapmierinājās ar to, ko jau zināja. Viņiem nepietika ar to, ka zināja daudz. Viņi gribēja izzināt vēl vairāk un dziļāk, gribēja atklāt dziļāko patiesību par cilvēku. Austrumu Gudro sirds bija nemierīga. Viņiem nepietika tikai ar šķietamo, acīmredzamo un ierasto. Viņi tiecās iepazīt iespējams iepriekš dzirdēto apsolījumu (sal. Sk 24, 17) un meklēja Dievu. Tie bija modri cilvēki, spējīgi saskatīt Dieva zīmes, drosmīgi un reizē pazemīgi, ietekmīgi un gudri. Benedikts XVI uzsvēra, ka viņus interesēja patiesība, nevis cilvēku spriedumi. Tāpēc bija gatavi doties garajā smagajā ceļā.

“Dārgie draugi, kā lai tajā visā nesaskatām dažas būtiskas bīskapa kalpojuma iezīmes?” – jautāja Svētais tēvs. “Arī bīskapam jābūt cilvēkam ar nemierīgu sirdi, tādam, kurš neapmierinās ar ierastajām šīs pasaules lietām, bet seko savas sirds nemieram, kas liek viņam aizvien vairāk iekšēji tuvoties Dievam, meklēt Viņa vaigu, iepazīt Viņu aizvien labāk, lai varētu Viņu aizvien vairāk mīlēt”. Pāvests piebilda, ka arī bīskapam jābūt nomodā, pazemīgam, drosmīgam, tādam, kurš nebaidās no tā, ko domā cilvēki, bet rīkojas saskaņā ar nemainīgo patiesību. Viņam jābūt spējīgam iet pa priekšu un rādīt ceļu. Bīskapa uzdevums ir sludināt Kristus Evaņģēliju, iet pa priekšu savam ganāmpulkam un to vadīt, būt par svētā ticības mantojuma uzticīgu glabātāju, būt žēlsirdīgam un mīlošam, kā arī būt nenogurstošam lūgšanas cilvēkam. Svētais tēvs paskaidroja, ka nemitīgi lūgties nozīmē nekad nezaudēt saikni ar Dievu, ļaut, lai Viņš aizskar sirdi un piepilda ar savu gaismu.

Runājot par sirds nemieru, Benedikts XVI uzsvēra, ka to nevar kliedēt itin nekādas pat visstiprākās apreibinošās vielas. No vienas puses, cilvēks vienmēr ilgojas pēc Dieva, no otras – arī Dieva sirds ir nemierīga, arī Viņš nemitīgi mūs gaida un meklē. Tieši tādēļ Dievs izvēlējās doties pie mums, ejot cauri Betlēmei, Kalvārijai, Jeruzalemei un Galilejai, līdz pat pasaules robežām. Apustuļu uzdevums ir atbildēt šim Dieva nemieram un atklāt Viņu visiem cilvēkiem. Noslēgumā pāvests atgādināja, ka Dievs atklājas mums radītajā pasaulē un Svētajos Rakstos. Austrumu Gudrie sekoja zvaigznei. Radītāja pēdas ļāva viņiem atrast Dievu. Tomēr ar to vien nepietiek. Galīgais ceļa rādītājs ir paša Dieva Vārds, kas izteikts Svētajos Rakstos. Radītā pasaule un Svētie Raksti, prāts un ticība ir divi nešķirami elementi, kas ved mūs pie dzīvā Dieva. Austrumu Gudrie vadījās pēc zvaigznes. Kas tā īsti bija, par to zinātnieki diskutē vēl šodien. Taču patiesā zvaigzne, pēc kuras varam mēs vadīties, ir pats Kristus. Varētu teikt, ka Viņš ir „Dieva mīlestības izvirdums”. Arī Austrumu Gudrie un vēlāk visu laiku svētie kļuva par zvaigznēm, kas rāda citiem ceļu pie Dieva. Saskarsme ar Dieva Vārdu izraisīja viņos „gaismas eksploziju”, kā rezultātā Dieva spožums var apgaismot šo pasauli un rādīt mums ceļu – sacīja Benedikts XVI.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Kunga parādīšanās svētkos Romā jau 27. reizi notika ievērojams kultūras pasākums – teatralizētais gājiens „Viva la Befana”. To organizē Eiropas Ģimeņu apvienība, lai palīdzētu jaunajai paaudzei atklāt Epifānijas svētku bagāto garīgo nozīmi. Vairāki simti seno laiku augstmaņu drānās tērpušos dalībnieku – bērnu, jauniešu un pieaugušo jau pirms pulksten 11:00 pulcējās pie Eņģeļa pils. No turienes raibā svīta, sekojot trīs Austrumu Gudrajiem, devās uz Svētā Pētera laukumu, lai pēc lūgšanas „Kunga Eņģelis” nodotu pāvestam simboliskās dāvanas. Pūtēju orķestru un sitamo instrumentu skaņas, zirgu pakavu klaboņa un automašīnu skaņas signālu troksnis jaucās ar dziesmām, aplausiem un saucieniem. Uzveduma nosaukums „Viva la Befana” saistās ar labo feju, kas Kunga parādīšanās svētkos bērniem nes dāvanas. Liela izmēra dažādu krāsu zeķēs bērni Itālijā saņem saldumus un rotaļlietas. Šogad krāšņā gājiena galvenie varoņi – trīs Austrumu Gudrie ieradās no Pomēcijas un Pontino.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas